Šifrētajā stāstā Frānsis Bēkons raksta: „Es rakstu atturīgi par šiem briesmīgajiem notikumiem, par sāpīgajām atmiņām no piecpadsmit bezgala drūmām, ak vai, bezgala baisām dienām. Tava bojā eja, ai, Eseks, man ainojas uguns liesmās, nakts tumsā un dienas gaismā! Es dzirdu Roberta balsi, kas lūdzoši sauc,.. ” [1.;211.]
Šo notikumu tik traģisku padara tas, ka Elizabete I savu miesīgo dēlu aizsūta nāvē. Un tas viss tikai aiz viņas bailēm zaudēt varu.
Lai gan galvenie šīs grāmatas tēli ir reālas vēsturiskas personas un aprakstītie notikumi tiešām ir notikuši, taču grāmatā izklāstītais Frānsisa Bēkona dzīves stāsts ir grūti patverams. Kā gan vairāk kā četrsimts gadus bija iespējams noklusēt tik traģisku karaliskās dzimtas stāstu? Vai tiešām Šekspīra darbi slēpj noklusētu vēstures patiesību?
„Šekspīra kods” ir ne tikai lieliska lasāmviela. Tā ir arī nopietns un visnotaļ zinātnisks faktu avots, ko lieliski var izmantot apgūstot šo Anglijas vēstures posmu. Tomēr versija par Frānsisu Bēkonu kā īsto Šekspīru un Elizabetes I un Roberta Dadlija dēlu, protams, nav pilnībā pierādīta, tomēr tā ir daļēji zinātniski argumentēta. Nav noliedzams fakts, ka rakstot šo darbu autore ir veikusi apjomīgu pētījumu. Grāmatas beigās ir uzskaitīts ievērojams izmantotās literatūras saraksts, kas ietver vairāk kā simts dažādu autoru un zinātnieku darbus un pētījumus par šo laika posmu, karalienes Elizabete I personību un citām šajā grāmatā pieminētajām vēsturiskajām personām.
…