Vīna raudzēšana ir sākusies jau akmens laikmetā Mazāzijā - Melnās jūras un Vidusjūras krastos. Vīns ir gan noliegts, gan dievināts. Ir ticības, kas aizliedz baudīt alkoholu, un ir kultūras, kurās vīns ir slavināts dzejā un dziesmās. Grieķi pirmie izdomāja paņēmienu, kā vīnu saglabāt: viņi salēja to krūkās, kuras cieši tika aizvākotas ar sveķiem. Benzolskābe, kas izdalījās no sveķiem, palīdzēja dzērienam saglabāties. Kad 17. gs. vīnu sāka uzglabāt aizkorķētās stikla pudelēs, tirdzniecībai bija ziedu laiki.
Vīnu pagatavošana
Sarkanvīns tiek pagatavots, saspaidot tumšās vīnogas un ieberot tās raudzējamā traukā. Vīnogu mizas dod vīnam raksturīgo krāsu un kopā ar sēklām arī tanīnu. Tāpēc sarkanvīns ir citāds nekā baltvīns. Ja vīns nogatavināts koka mucās, atšķirība ir vēl lielāka.
Baltvīnu gatavo galvenokārt no baltajām vīnogām, bet izmantojamas arī tumšās. Vīnogas sašķaida, no tām atdala sulu, kuru ielej raudzējamā traukā. Baltvīnam ir raksturīgs svaigu auļu aromāts. Baltvīns uzglabājas sliktāk nekā sarkanvīns.
Sārtvīns ir sarkanvīna un baltvīna starpforma. To gatavojot, tiek saspaidītas tumšās ogas un ar visām mizām sabērtas raudzējamā traukā. Mizas traukā atrodas tikai īsu brīdi, kamēr sula nokrāsojusies gaiši sārta. Mizas tiek izņemtas, un vīns turpina rūgšanu.
Dzirkstošie vīni satur ogļskābo gāzi un ir sagatavoti ar divreizējās raudzēšanas paņēmienu. Tie var būt gan baltie, gan sarkanie, gan sārtvīni. To dzirkstošo vīnu, kas pagatavots no vīnogām, kuras aug Francijā, Šampaņas provincē, sauc par šampanieti.
Par stiprajiem vīniem sauc vīnus, kuriem ar dažādiem paņēmieniem ir pievienots alkohols un garšvielas. Pie tiem pieder arī vermuti, portvīni, madeiras, heresi.…