Viljams F.Baklijs "Berlīnes mūra krišana"

Drīz, kad Džons F. Kenedijs kļuva par ASV prezidentu, bažas par PSRS ārpolitiku bija lielas – pie varas bija Ņikita Hruščovs, kura prasības un agresīvā valoda lika noprast, ka draud Trešais pasaules karš.1
Ņ. Hruščova draudēja, ka viņš gatavojas parakstīt atsevišķu miera līgumu ar Austrumvāciju. Situācija, ko izmantoja Ņ. Hruščovs, bija rezultāts tam, par ko 1945. gada februārī Jaltā vienojās J. Staļins, V. Čērčils un F. D. Rūzvelts. Tas tika apstiprināts un izskaistināts Potsdamas konferencē 1945. gada jūlijā un augustā. Nodoms bija izveidot formālu autoritatīvu varu pār Vāciju starp PSRS, Lielbritāniju un ASV; no kara beigām – arī starp Franciju. Tādējādi Vācija administratīvos nolūkos tika sadalīta 4 sektoros. Un tika pieņemts, ka visi četri spēki veidos kopīgu politiku un ka katras valsts militārajiem un civilajiem darbiniekiem būs netraucēta pieeja visās zonās. PSRS pārkāpa šīs vienošanās jau no sākuma – padomju spēki veidoja savu politiku Berlīnē un pārējā Vācijas daļā, ko tie kontrolēja.2
Rietumvāciešiem atļāva veidot savu parlamentu. Viņiem gan nebija tiesības mobilizēt savu armiju vai veidot politiku ar militāru iejaukšanos.3
1949. g. PSRS piešķīra šķietamu varu Vācijas Demokrātiskajai Republikai – šķietamu, jo VDR bija satelītnācija. Valters Ulbrihts, kurš bija okupētās A-Vācijas valdības loceklis, ātri kļuva par valdības de facto vadītāju. …