Glezna panorāmiskā kompozīcijā
atveido ziemas ainavu ar augstiem, vertikāliem bērziem ar noapaļotām lapotnēm, centrā, veidojot nesimetrisku arku, radot majestātisku monumentalitāti. Mākslinieks centies veidot savu “latviskās” ideālās ainavas kanonu. Apmākusies dienas gaisma iezīmējas izgaismotajos, mežģīņu rakstu veidojošos, zaros un atstarojas neaizsalušā ezerā. Purvītim gaismas un detaļu atveidošanā ir raksturīgi mazi, apaļi, neregulāri triepieni, regulāri ar biezu krāsas kārtu, un izstrādātas sniega un debesu toņu nianses. Apakšējā kreisajā stūrī var redzēt mākslinieka parakstu – W.Purvit. Par spīti daudzajiem darbiem, ko Purvītis ir radījis reālisma manierē, šī glezna vairāk koncentrējas uz “noskaņu ainavas” radīšanu, tālākas egles un mežus atstājot fonā, bet neslēpjot Latvijas līdzeno ainavu. Šajā mākslas posmā Purvītim ir arī raksturīgs gleznot gaišas debesis un plašas, plakanas virsmas. Tai ir neizteikts neoklasicisma stils, kas sāk izpausties vairāk pēc mākslinieka ilgi dominējušā impresionisma stila. [2.]
Ap 1910. gadu Purvīša radītajām gleznām ir kopīgas detaļas, kas norāda, ka tās ir nevis tieši, plenēriski dabas novērojumi, bet no novērotām detaļām komponēta kompozīcija, kas deva plašākas iespējas koncentrēties tieši uz noskaņu ietveršanu, kas var šo darbu iedalīt pie racionāli dekoratīvās glezniecības. Nevar noliegt arī romantisma iezīmes. Šīs dekoratīvās ievirzes aizsākums redzams jau laikā, kad Purvītis pēdējā Pēterburgas Mākslas akadēmijas gadā piedalījās novatorā krievu mākslinieka Arhipa Kuindži (1842-1910) vadītajā meistardarbnīcā.[3.] Tur Purvītis pārmantoja prasmi izmantot spēcīgus krāsu un gaismu efektus. Kuindži meistardarbnīcas beidzēji, kuru starpā bija arī tādi mākslinieki kā A.
Rilovs. N.Rērihs, K.Bogajevskis, F. Ruščics, tika saukti par “kuindžistiem”.[4]
…
