VIKTIMOLOĢIJA —
MĀCĪBA PAR NOZIEGUMU UPURIEM
6.1. Viktimoloģijas jēdziens un saturs
Nozieguma upuris ir specifisks kriminoloģisko pētījumu objekts. Lai gan kriminālnodarījumā ir iesaistītas vismaz divas personas — noziedznieks un cietušais, ilgstoši un detalizēti tika pētīts tikai nozieguma subjekts — noziedznieks. Kriminālnodarījumā iesaistītā otrā puse — upuris — apzināta un dziļāk pētīta praktiski netika.
Tikai 20. gadsimta vidū atsevišķi kriminologi pievērsās arī noziegumu upuriem. 1941. gadā publicētajā darbā “Piezīmes par interakciju starp noziedznieku un upuri” Hanss fon Getings (1887 — 1974)1 rakstīja, ka nozieguma upuris nav tikai pasīvs objekts, bet ir arī aktīvs kriminalizācijas subjekts. Nozieguma upuris (cietušais) piedalās nozieguma sākuma posmā un tā realizācijā.2 Tāpēc kriminālajā procesā, pirmstiesas un tiesas izmeklēšanā, liela nozīme (ja pat ne galvenā) tiek veltīta kriminālnodarījumos cietušajiem. Loģiski, ka, pētot nozieguma izdarīšanas mehānismu, analizējot lēmuma pieņemšanas procesu par kriminālnodarījumu, būtiski izprast arī cietušā uzvedību un lomu.
Viens no pazīstamajiem klasisko krimināltiesību pamatlicējiem Jeremija Bertams (1748 — 1832) vēlējās penitenciārajā praksē ieviest materiālo kompensāciju noziegumu upuriem. Pozitīviskās tiesību skolas pārstāvis Rafaels Garofalo (1852 — 1934) kompensāciju noziegumu upuriem uzskatīja par iedzīvotāju sociālās aizsardzības līdzekli un nozieguma subjektu resocializācijas metodi. Kriminoloģe S. Fraī izvirzīja problēmu par noziedznieka un cietušā samierināšanu, kas līdz ar to atjaunotu un nodrošinātu kārtību sabiedrībā.
Jēdziens "viktimoloģija" ir cēlies no termina "viktima" (latīniski — upuris) un "logos" (grieķu val. — jēdziens, mācība, doma), kas burtiski nozīmē — zinātne par upuri. Kriminoloģijā izmantoti vairāki viktimoloģijas jēdzieni. Tā, piemēram, kriminologs M. Volfgangs viktimoloģijas saturā ietver nozieguma upuru zinātnisku izpēti, kā arī viktimizācijas procesu, etioloģiju un tās sekas (t. i., cilvēka pārvēršanos par nozieguma upuri).…