Jēdziens viktimoloģija tiešā tulkojumā no latīņu valodas nozīmē mācība par upuri jeb delikta viktimoloģija (victima – upuris, logos – mācība). Biežāk ar jēdzienu viktimoloģija saprot mācību par noziedzīgajos nodarījumos cietušajiem.
Pats zinātniskais termins viktimoloģija parādījies zinātniskajā leksika tikai 20.gs. 40. gados, kad parādījās pirmie zinātniskie darbi, kuros tika pamatota noziedzīgajos nodarījumos cietušo kompleksas pētniecības nepieciešamība.
Pētījumi par upuri ir svarīgi tāpēc, ka ne vienmēr cietušais par to dara zināmu tiesībaizsardzības iestādēm, īpaši, ja noziedzīgais nodarījums ir pastrādāts ģimenē vai darba kolektīvā. Tas ir saistīts ar daudziem faktoriem – upura kaunu par to, ka viņš ir cietis, piemēram, no ģimenes locekļa puses („ko teiks apkārtējie”), no bailēm zaudēt darbu („ja kaut ko teikšu, mani atlaidīs, samazinās atalgojumu, radīs neciešamus apstākļus, es jau tāpat neko nepierādīšu”), no neziņas, ka pret cietušo ir pastrādāts noziegums (tas vairāk attiecas uz nepilngadīgajiem un personām ar psihiskās veselības traucējumiem). Ja vainīgais nesaņem sodu par savu rīcību, viņam rodas visatļautības sajūta, un viņš savus nodarījumus turpina arvien pieaugošā apjomā. Bieži vien tas var novest pie fatālām sekām. Latvijā pētījumi par viktimoloģiju sākās tikai 1991. gadā. Pētījumu rezultātā ir konstatēts, ka reālo noziedzīgo nodarījumu skaits un cietušo skaits vairākas reizes pārsniedz oficiāli reģistrēto un viktimizācijas iedzīvotāju vidū izplatās nevienmērīgi.…