Vikingu nosaukums cēlies no seno skandināvu vārda vikingr. Tas nozīmēja pirātu vai sirotāju, bet ar to apzīmēja visus, kas dzīvoja tagadnējā Norvēģijā, Zviedrijā un Dānijā. Vikingi bija ievērojami tirgotāji un ceļoja līdz pat Konstantinopolei un Ziemeļamerikai.
Ne visi vikingi atbilda savai baisajai reputācijai. Vairums bija zemnieki, kuri audzēja dažādu labību – kviešus, auzas, miežus – un dārzeņus, turēja lopus – govis, aitas, cūkas un vistas. Vikingi cienīja arī medības un zveju. Viņu mākslinieki un amatnieki darināja skaistus izstrādājumus no metāla, kaula un akmens.
Gan vīrieši, gan sievietes valkāja košas, krāsainas drēbes ar greznojumiem un rotām. Sievietēm ierastas bija galvassegas un svārki, kas sniedzās līdz potītēm. Vīrieši valkāja tunikas vai kreklus virs vilnas biksēm.
Vikingu pasaule.
Daļa barbaru, kas laikposmā starp 350. un 550. gadu iebruka Eiropā, apmetās uz dzīvi Skandināvijā. Ap 700. gadu dažādās Norvēģijas, Zviedrijas un Dānijas vietās mājoja viņu pēcteči vikingi, kas pārtika no lauksaimniecības un tirzniecības. Viņiem bija augsti attīstīta pašpārvaldes sistēma. Likumu pieņemšana un tiesas spriešana notika tautas sapulcēs – tingos. Likumpārkāpējus izmantoja kā vergu darbaspēku pašu saimniecībās vai arī pārdeva uz svešām zemēm. Iedzīvotāju skaitam pieaugot, sāka trūkt lauksaimniecībā izmantojamas zemes, un ap 800. gadu dēkainie vikingi devās jaunu teritpriju meklējumos. Sirotāji laupīja gar Britānijas, Īrijas un Francijas piekrasti, iedvešot bailes šo zemju iedzīvotājos, bet tirgotāji burāja uz tālām zemēm, atklādami jaunus tirdzniecības ceļus un iepazīdami jaunas vietas līdz tam nezināmu jūru krastos.
…
