Dieva izredzētais – Mozus
Mozus jūdaismā tiek uzskatīts par lielāko no praviešiem.
Torā ir rakstīts, ka Mozus ir dzimis senajā Ēģiptē. Viņa vecāki, baidoties no faraona pavēles par to, ka visi ebreju zēni jānogalina, mazo Mozu iegulda šķirstā un palaiž to Nīlas straumē. Faraona meita pamana šķirstu ar zīdaini, izglābj viņu, un Mozus tiek uzaudzināts faraona pilī.
Pēc tam, kad, aizstāvot kādu ebreju vergu, Mozus nogalina vergu uzraugu, viņš ir spiests bēgt no Ēģiptes uz Midiana zemi, kur viņš aprec vietējā priestera meitu un kļūst par aitu ganu. Kādu dienu Mozus redz degošu krūmu, kas deg, bet nesadeg un viņu uzrunā Dievs. Šeit Mozus Horeba kalna pakājē pie degošā ērkšķu krūma neaprakstāmi tieši dzird dzīvā Dieva balsi unpiedzīvo sev un visai ebreju tautai svarīgu Atklāsmi.
Un tas Kungs sacīja :”Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Lūk, Israēla bērnu brēkšana ir nonākusi manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tad nu ej! Es tevi sutīšu pie faraona. Izved manu tautu no Ēģiptes.” (2.Mozus grāmata 3:7 – 10)
Tas Mozum pavēl atgriezties Ēģiptē, doties pie faraona un pieprasīt, lai viņš atbrīvo ebrejus no verdzības.
Notikumu centrā – ebreju tautas iziešanā
no Ēģiptes – ir Dieva mīlestība pret mazu,
paverdzinātu tautu un pievēršanās izredzētajam
cilvēkam – Mozum. Viņš vada Mozu, kas sākumā
pretojas savai misijai, jo nejūt spēku sevī to
veikt. Pašam Mozum nepiemīt īpašas oretora
spējas, jo viņš bija „lēnprātīgāks nekā visi citi
cilvēki virs zemes”. …
