2. ASINHRONĀ DZINĒJA UZBŪVE UN DARBĪBAS PRINCIPS
Asinhronā dzinēja galvenās sastāvdaļas ir stators un rotors. Stators – dzinēja nekustīgā daļa – ir no 0,5 mm bieziem elektrotehniskā tērauda skārdiem salikts dobs cilindrisks ķermenis
1. Gar cilindra iekšējo aploci izštancētas rievas
2, kurās ievietots statora trīsfāzu tinums
3. To pieslēdzot trīsfāzu strāvai, iegūst rotējošo magnētisko lauku. Stators nekustīgi nostiprināts ķeta, tērauda vai alumīnija apvalkā. Rotors 4 – dzinēja rotējošā daļa – ir no 0,5 mm bieza elektrotehniskā tērauda skārda salikts cilindrisks ķermenis, kas nekustīgi nostiprināts uz dzinēja vārpstas 6 un centriski ievietots statora cilindriskajā dobumā.
Mašīnas vārpsta balstās divos gultņu vairogos iestiprinātos gultņos. Rotora rievās ievietoti vara vai alumīnija stieņi 7, kuri abos galos savienoti ar gredzeniem 6. Stieņi un gredzeni veido īsi slēgtu rotora tinumu. Rotora tinumam nav nekādas saites ar ārējo elektrisko tīklu. Statora tinumu pieslēdzot trīsfāzu strāvas tīklam (rotors nekustīgs), rotējošās magnētiskās plūsmas līnijas šķeļ rotora īsi slēgtā kontūra stieņus un inducē tajos elektrodzinējspēku E2, kas uztur indukcijas strāvu I2. Inducētā E2 resp. I2 virzienu rotora kontūrā nosaka pēc labās rokas likuma, pieņemot, ka plūsma ir nekustīga, bet rotors rotē pretī plūsmas griešanās virzienam ar kādu relatīvo ātrumu, jo EDS indukciju izraisa magnētiskās plūsmas un vadītāja relatīvā kustība. …
