Viduslaiku tiesību raksturojums

Viduslaiku krimināltiesību raksturojums

Galvenie avoti:
Līdz 13gs. – miera un padošanās līgumi, Indriķa hronika, Livonijas atskaņu hronika folklora , vācu iekarotāju 13gs. pierakstītās vietējās zemnieku tiesību paražas.
Livonijas laikā – senākās bruņinieku tiesības, vidējās bruņinieku tiesības, Livonijas spogulis

Līdz 13gs. pretēji mūsdienām krimināltiesības piederēja pie privāttiesībām, jo nepastāvēja organizēta, publiska, valsts vara, tādējādi reakcija uz noziegumu notika privātā kārtā. Liela nozīme bija asinsatriebībai, jeb vaidu tiesībām. „Par vienu nonāvēto – vienu nonāvējumu” (Taliona princips – dots pret dotu) domājams, ka šāda norma ieviesta , lai ierobežotu asinsatriebību.
Bija iespējama arī izpirkuma maksa par nonāvēšanu (Vīra nauda), kas fiksēta lībiešu zemnieku tiesībās. Dzimtas šajā laikā varēja panākt izlīgumu, kas saistījās ar vīra naudas maksāšanu, šī samaksa parasti bija ļoti augsta, kas liecina arī par to, ka sabiedrībā jau bija sasniegta noteikta mantiskās labklājības pakāpe. Asins atriebības paraža netika aizmirsta pat līdz 16gs.
Paražu tiesības galvenokārt piemin noziegumus pret personu un īpašumu, taču Livonijas Indriķa hronikā minēti gadījumi, kad lībiešu paražu ietvaros iztiesātas lietas par burvestību un atteikšanos no tēva ticības , rāda, ka eksistējusi arī reliģisko noziegumu kategorija, par kurām piespriesti, loti bargi sodi. …