476. gadā krita lielā Roma. Tās baltā marmora daudzkolonnu tempļi un teātri gulēja drupās. Ugunī gāja bojā antīko traģēdiju un komēdiju rokraksti. Izcili aktieri palika bez darba…
Antīkā teātra dārgumi viduslaiku cilvēkiem atklājās ne uzreiz: īsta teātra māksla bija pamatīgi aizmirsta, bija palicis tik neskaidrs priekšstats par to, ka par traģēdiju, piemēram, sāka saukt dzejoļus ar labu sākumu un sliktām beigām, bet par komēdiju- ar skumju sākumu un laimīgām beigām. Agrajos viduslaikos cilvēki domāja, ka viņu atrastās senās lugas spēlējis viens cilvēks.
Protams, daļēji antīkās kultūras mantojums saglabājās. Bet latīņu valoda, kādā runāja izglītoti ļaudis, iekarotājiem- barbariem nebija saprotama. Eiropas kultūru tagad vairāk ietekmēja kristīgā reliģija, kas pakāpeniski pakļāva sev cilvēku jūtas un prātus. Kristietība radās jau Senajā Romā un trūcīgo ļaužu vidū, kuri radīja leģendu par cilvēku pestītāju Jēzu Kristu. Pēc sišanas krustā viņš it kā esot pacēlies debesīs un ieņēmis vietu blakus tēvam. Ļaudis ticēja, ka viņš vēlreiz atgriezīsies uz zemes un sodīs tos “pastarā tiesā”. …