Kad 5.gs. sabruka Rietumromas impērija, uz tās drupām radās vairāki jauni valstiski veidojumi. Jau no 3.gs. Senās Romas valstī laiku pa laikam ielauzās barbaru tautas, kā romieši dēvēja visus no ziemeļu puses nākušos iebrucējus. Tās bija ģermāņu ciltis – ostgoti, vestgoti, franki, burgundi, langobardi, sakši alemaņi u.c. Ģermāņu kultūra atradās uz krietni zemāka līmeņa nekā kultūra bijušajā Romas valstī. Šo tautu galvenā nodarbošanās bija zemkopība, taču viņi lieliski prata apstrādāt metālu un bija ļoti varonīgi karotāji. It īpaši grezni bija viņu metālizstrādājumi un rotaslietas.
Pēc Romas krišanas ģermāņi mēģināja nostiprināties iekarotajās Senās Romas valsts teritorijās un izveidot tur savas valstis. Tāpēc Rietumeiropā nesaglabājās centralizēta valsts, kāda tā joprojām pastāvēja Bizantijā. Līdz ar to Rietumeiropā viduslaiku mākslas kultūra veidojās ļoti sarežģīti, saplūstot bijušās Romas impērijas kultūras tradīcijām ar tiem jaunajiem kultūras elementiem, ko nesa līdzi barbaru tautas ar savu bagāto folkloras mantojumu, tautas ornamenta daudzveidīgiem krājumiem, ar naivajiem priekšstatiem par pasaules uzbūvi un tās izpratni. Tajā pašā laikā auglīgu augsni rada jaunas kristīgās baznīcas mākslas tradīcijas, kas bija jau laidušas dziļas saknes.…
