Viduslaiku kultūra

Augustīnam piemīt spēcīga neatlaidība grēksūdzes ceļā: „Mans gars ir iededzies izzināt šo visneskaidrāko mīklu.” Augustīns lūdz Dievam palīdzību, patiesi un skaidri: „Dod man to, ko es mīlu; jo es mīlu, un Tu to esi devis”/ „Dziedini manas acis, lai es priecātos par Tavu gaismu.” Jo vairāk Augustīns domā un filozofē, jo vairāk jūtas apmulsis no visa: „Es atzīstos Tev, Kungs, ka joprojām nezinu, kas ir laiks. Bet varbūt es nezinu, kādā veidā lai pasaku to, ko zinu?” Līdz Augustīns nonāk pie būtiskas atziņas, ka pats Dievs ir laika noteicējs un lēmējs, ko Tas iemājo katrā cilvēkā: „Tevī, mana dvēsele, es mēru laiku./ Un es stāvēšu un nostiprināšos Tevī – manā tēlā, Tavā patiesībā.” Augustīns savā domu gājienā cenšas Dievu aizstāvēt un nosauc To par Prieku: „Tu pats sev - mūžīgs Prieks, un tie, kas ap Tevi, vienmēr priecājas.
Sv.Augustīna grēksūdze attēlo un var tik attiecināta uz ikviena viduslaiku cilvēka nostāju, pasaules uztveri, jo arī viduslaiku cilvēks meklēju Dievu, uzskatīja to par vissvarīgāko un tas, par ko atzīstas Sv.Augustīns ir nozīmīgs arī viduslaiku kontekstā.
Piemēram, līdzību Sv. Augustīna uzskatos es saskatu arī Akvīnas Toma esamības pierādījuma izvirzītajos piecos punktos: 1. pasaulē ir dažādas lietas, kurām piemīt kustība, taču ir jābūt pirmkustinātājam – Dievam.…