Sākotnēji par viduslaikiem sāka runāt Tertuliāns (ap 160. - 220.) agrīnās kristietības laikā, kurš ar šo terminu saprata "tumšo" un slikto vidējo laiku starp paradīzes laiku un to laiku, kad sāksies jaunā un skaistā pasaule. Aptuveni 1500.gadā šo terminu sāka lietot, lai apzīmētu iepriekšējo "tumšo" laikmetu, kuru nomainīja "gaišā" renesanse. Viduslaiku sākumu datē ar 476. gadu vai arī ar 337. gadu, kas ir pirmā kristīgā imperatora Konstantīna nāves gads. Par viduslaiku beigu gadu uzskata 1453. gadu - Bizantijas sagrāves gadu. Citos vēstures avotos piedāvā citus gadus, piemēram, 800. gadu kā viduslaiku sākuma gadu, kas ir Karolingu impērijas uzplaukuma laiks, bet beigu - 1492. gadu, kad Kolumbs atklāja Ameriku. Kā kritēriju piedāvā arī pāreju no naturālās saimniecības uz naudas saimniecību ar banku sistēmu utt. Tomēr tradicionāli tiek uzskatīts, ka viduslaiki ir no 300./500.g. līdz 1500.g., šādā gadījumā viduslaikus var uzskatīt par vienīgo no trijiem lielajiem laikmetiem kultūras vēsturē (senatne, viduslaiki un jaunie laiki), kuram ir zināms sākums un beigas. Reizēm viduslaikus dēvē arī par feodālisma laiku, šo terminu ieviesa 18.gs. Francijā, kaut gan tas ir mazāk precīzs, jo neietver visus viduslaikus.
Rīga viduslaikos.
Rīgas pilsēta sāka veidoties Daugavas labajā krastā, kur Daugavas atteka Sveķupe, atduroties pret Kubes kalnu, meta loku uz Daugavu. Šo attekas daļu (no pagrieziena pie Kubes kalna) sauca par Rīgu (arī Rīdzeni, Rīdziņu).Pie Daugavas tā veidoja paplašinājumu, kur bija arī pirmā Rīgas osta. Pēc arheologu ziņām, jau 2.gs. Daugavas tirdzniecības ceļa R galā pastāvējusi nozīmīga tirdzniecības apmetne (arī Rīgas ciemi).
…