Laikmets, kuru vēsturē pieņemts apzīmēt par viduslaikiem, aptver daudzus gadsimtus, kuru gaitā pašos pamatos izmainījās cilvēku sabiedrība uz zemes. Viduslaiki ilga aptuveni 1000 gadus: apmēram no 5. līdz 15.gadsimta beigām. Vēsturisku laikmetu robežas ir grūti noteikt precīzi, jo vēstures process ir nepārtraukts.
Ir diezgan grūti novērtēt viduslaikus. Humānisti un 18. gadsimta apgaismotāji viduslaikus sauca par “tumšajiem”, “drūmajiem”, par pagrimuma laiku, cilvēka personības un sabiedrības degradācijas laiku, kas bija starp antīkās kultūras uzplaukumu un jaunu kultūras augšupeju jauno laiku sākumā. Bet šads vērtējums ir vienpusīgs, jo viduslaikos tika likti pamati mūsdienu Eiropai, tās nācijām ar savu kultūru un nacionālajām valodām. Viduslaikos radās pirmie parlamenti un pirmās konstitūcijas. Spītējot baznīcas cenzūrai attistījās zinātne.
Vairums vēsturnieku viduslaikus saista ar valsts un sabiedrisko iekārtu – feodālismu, kurš Eiropā pilnīgi izveidojās 9.-10. gadsimtā un aptvēra visas dzīves jomas. Viena no raksturīgākajām šīs iekārtas pazīmēm ir valsts varas decentralizācija. Visa vara piederēja militārajai aristokrātijai.
Par viduslaikiem runājot parasti uzsver, ka tā laika sabiedrību caurauda stabilas kārtības idejas. Katram cilvēkam – dižciltīgajam, zemniekam, pilsētniekam, garīdzniekam – sabiedrībā bija sava vieta. Katrs piedzima savā kārtā, izpildīja savus pienākumus uz zemes savas dzīves laikā un atstāja šo kārtu pēcnācējiem. Katrs cilvēks ļoti labi zināja, kādai kārtai viņš pieder, un, vai nu slēdzot laulības, vai kādā citā sociālā darbībā ar to pedantiski rēķinājās. Viduslaiki nemaz nepazina citu domāšanu. Tiesiskā nevienlīdzība bija pašsaprotama lieta. Bija ļoti svarīgi, kādai kārtai tu piederi - dižciltīgajiem, dzimtcilvēkiem, garīdzniekiem vai kādai citai. Kārta bija noslēgta, juridiskā ziņā kompakta grupa, no tās nedz iziet, nedz tajā ieiet nevarēja bez kāda oficiāla dokumenta. Katrā kārtā bija gan bagātie, gan nabagie.
Ļoti liela ietekme laicīgajā dzīvē bija kristīgajai baznīcai. Nevienā citā laikmetā reliģiozo cilvēku īpatsvars, kas īsteno savu reliģiozitāti ar noteiktas reliģiskas institūcijas starpniecību, sabiedrībā nebija tik liels kā viduslaikos. Nevienā citā laikmetā tāds mācītāju slānis nebija atbrīvots no citām tiesiskām normām, un nevienā citā laikā šāds izņēmuma stāvoklis nebija saistīts ar garīdznieku milzīgo ietekmi un saimniecisko dzīvi, tiesībām, politiku, kultūru kopumā. 1095. gadā kristīgā baznīca aicināja atkarot svētās vietas, un jau 1096. gadā sākās 1. Krusta karš. Tas bija vienkāršās tautas karagājiens, bezjēdzīga cilvēku upurēšana. Dieva vārdā aptuveni 100000 cilvēku no visām Eiropas vietām gāja bojā.…