Valdnieks savu varu valstī vai nu manto, vai iegūst vai nu ar citu, vai saviem ieročiem noziedzīgā un negodīgā ceļā, vai nu ar laimīgu gadījumu, vai ar paša drosmi. Makjavelli savā darbā uzskatāmi norāda ar kādām grūtībām valdniekam ir jāsaskarās pārņemot varu valstī. Tas visbiežāk ir atkarīgs no tā, kāda varas forma valstī eksistējusi pirms tam. Taču pirmkārt valdniekam jāpiemīt atbilstošām spējām un jābūt apbruņotam, jo tautu raksturs ir svārstīgs, tās ir viegli par kaut ko pārliecināt, bet ir grūti šo pārliecību nostiprināt. Tie, kas no privātiem vīriem kļuvusi par valdniekiem vienīgi laimīga gadījuma pēc, kļūst par tādiem viegli, bet noturas grūti. Viņi neprot un nespēj šajos apstākļos noturēties; ja cilvēks nav izcili apdāvināts un spējīgs, nav domajams, ka dzīvojis vienmēr privāti, tas prastu pavēlēt. Turklāt tam nav uzticamu un draudzīgu palīgspēku.
Mantotās valstis, kas pieradušas pie sava valdnieka cilts ir daudz mazāk grūtību noturēt nekā jaunās; jo pietiek jau vien ar to, ka nepārkāpj savu priekšteču kārtību un vēlāk prot izmantot gadījumu, tā ka, ja šādam valdniekam ir kaut vidusmēra veiksme, tas vienmēr noturēsies savā valstī, ja vien nepagadīsies kāds neparasts un ārkārtējs spēks, kas viņam to atņems; un, kaut arī valsts viņam tiek atņemta, iekarotāja pirmās neveiksmes gadījumā viņš to atgūs atpakaļ. Dabiskajiem valdniekiem ir mazāk iemeslu un nav tik nepieciešami lietot varu; tapēc tiem pienākas vairāk mīlestības; un, ja vien viņu neliek nīst ārkārtēji netikumi, ir saprotami un dabīgi, ka ļaudis viņu mīl; turklāt senā un patstāvīgā kundzībā izgaist atmiņas par jauninājumiem un ierosmēm, jo katra pārmaiņa vienmēr atstāj saistakmeni nākamajai.
Jaunajiem valdniekiem vienmēr ir jāaizskar tie, par kuriem tas sāk valdīt, vai nu ar kara ļaudīm, vai citām neskaitāmām varmācībām, kas seko jaunieguvumiem. …