Un es miru daudz. Ļoti daudz. Spēles beigās es sapratu, ka, iespējams, tas bija tikai developeru triks kā ieviest papildus spriedzi, bet man kā anxious cilvēkam tās ļoti riebjās. Kad sižets bija mierīgs un bija jārisina mīklas, biežākais, ko domāju: "Kur man jāiet?!", taču, kad norisinājās cīņas, es domāju: "Es nesākšu šo spēli no jauna! Es vienkārši to vairs nespēlēšu!" Un es nezinu vai tas ir tas, ko spēles veidotāji gribēja panākt. Kaujas man patika, jo tā bija laba atslodze no mīklām, bet neteiktu, ka tas ir labākais, kādu esmu spēlējusi. Bija daudz lietas, ko es uzzināju tikai spēles beigām, kad skatījos citu cilvēku vērtējumus. Tas man lika diezgan vilties, jo spēle tev priekšā nepasāka neko. Ne par mīklām, ne cīņas daļu. Bija pat brīdis, kad gribēju visu mest pie malas, jo animācijas bija jocīgas un mēdza "iegličot" ļoti saspringtos brīžos. Animācijas un grafiskā kvalitāte nelikās pietiekoša. Līdz 2017. gadam ir iznākušas spēles, kas iet labāk nekā Hellblade. Bet pietiks ar kritiku.
…