Vēstures attīstība Latvijā no 19.gadsimta

Trešais posms sākās pēc 2. Pasaules kara un Latvijas inkorporācijas Padomju Savienībā. Tas bija grūts laiks visai latviešu kultūrai, arī aizvēstures pētniecībai. Daļa pētnieku bija devušies emigrācijā (F.Balodis, V.Ģinters, E.Šturms), citi tika pakļauti staļiniskajām represijām (R.Šnore, A.Karnups). Darbu varēja turpināt daži jaunākās paaudzes arheologi (L.Vankina, M.Vilsone), bet no pieredzējušajiem speciālistiem tikai E.Šnore. Pētījumi tika pakļauti marksistiskās vēstures konceptuālajām nostādnēm to staļiniski vulgārsocioloģiskajā traktējumā. Arī senākā vēsture bija jāatspoguļo atbilstoši padomju jeb Krievijas impēristiskajām interesēm, piem., pārspīlēta Austrumu ietekmes akcentēšana un OBLIGĀTS pozitīvs novērtējums pretstatā Rietumu ietekmēm un pirmspadomju laikā, īpaši 20. Un 30. Gadu paveiktā darba nopēlums.
Pēc kara Latvijas zinātni sāka organizēt pēc PSRS parauga. 1946.g. nodibināja LPSR Zinātņu akadēmiju un kā vienu no pirmajiem tas sastāvā iekļāva Vēstures institūtu (1936.g.) un tas kļuva par vadošo vēstures, etnogrāfisko un arheoloģisko pētījumu centru Latvijā.
…