*Brīvības mērķis ir nodrošināt, ka valsts no veidojuma, kas stāv pāri cilvēkam, kļūst par veidojumu, kas pakļauts visai sabiedrībai.
*Sociālistiskajā tiesību skolā valsts tiek pretstatīta tautai. Savukārt likums kalpo kā vienas šķiras interešu aizstāvis.
Valsts un sabiedrības pretnostatīšana – sabiedrības vairākums no valsts ir nošķirams tikai līdz sociālismam (kamēr valsti izmanto saujiņa ekspluatatoru savās interesēs). Sociālismā nav šāda pretnostatījuma, jo sociālismā tauta beidzot var īstenot varu. Komunismā valsts vispār atkrīt. Valstij marksismā tiek piešķirta negatīva vērtība – tā tiek saistīta tikai ar vienu valdošo šķiru. Valsts tiek izmantota kā mehānisms, lai valdošais mazākums nosargātu savu varu (valsts nav vispārējā labuma kategorija). Valsts ir tikai privātīpašnieku ierocis, lai apspiestu darba ļaudis. Līdz ar to ir pretruna ar Hēgeli, kuram valsts ir tikumības augstākā forma. Savukārt Markss norāda, ka valsts pati par sevi nav tik laba, tā ir tikai ekonomikas apkalpotājs.
Engelss: Valsts ir pārejoša iestāde (sabiedriska organizācijas forma), kas nepieciešama revolūcijas laikā, lai vardarbīgi apspiestu savus ienaidniekus. Proletariātam nepieciešama valsts organizācija kā brīvības garants šķiru cīņas apstākļos, izzūdot šķiru antagonismam pakāpeniski atmirst arī pati valsts.
Marksa secinājums: Valsts kā sabiedrības organizācijas forma parādās zināmā sabiedrības attīstības pakāpē, tad, sasniedzot sabiedrībai jaunu attīstības pakāpi, valsts pakāpeniski atmirst. Markss pārejai no buržuāzistiski organizētas valsts uz komunisma komūnu redz trīs etapus: sociālismu; komunismu zemākā pakāpē; komunismu augstākā pakāpē.
…
