Prasme sniegt informāciju
Jebkurai sarunai jāsākas ar tā saucamo “Jūs – pieeju” partnerim. Šī pieeja ieteic iedomāties sevi tā cilvēka vietā, ar kuru sarunājamies (apmeklētāja vietā, padotā vietā – ja esam priekšnieki); Kā mēs gribētu, lai mūs uzņemtu, kā lai ar mums sasveicinās, uzrunā. “Jūs – pieeja” prasa cieņas izrādīšanu pret cilvēku, lai kāds viņš arī nebūtu. Cilvēku vajag pieņemt tādu, kāds viņš ir. Nedrīkst aizskart viņa pašlepnumu, pašcieņu, viņa “es”. Nedrīkst par cilvēku domāt : tu esi muļķis! Jādomā – Jūs, kam es neprotu labi ieskaidrot. Un tā ir taisnība, visbiežāk partnera nesapratne ir mūsu neprasmes sniegt informāciju rezultāts. Bieži vien cilvēks maldās, domādams, ka, ja kāda lieta ir skaidra viņam, tad arī citam tai ir jābūt skaidrai, kad tiek pastāstīta. [2., 26. - 27.]
Kopības veidošanās un komunikācija
Filosofija aplūko jautājumu, kā veidojas cilvēku kopība un komunikācija. Kas nosaka to, ka cilvēks kā individuāla, laiciska, galīga un vēsturiska būtne spēj izprast cita cilvēka domas un jūtas, kā viņš var darboties kopā ar citiem cilvēkiem? Šo jautājumu risinājumā pastāv divi atšķirīgi viedokļi. Pirmais atzīst, ka cilvēks savā patībā ir viens un lielā mērā vientuļš, jo patiesa kopība ar citiem ir grūti sasniedzama. Otrais uzsver kopību - “mēs”, dialogu – atsevišķu indivīdu uzskatot par filosofisku abstrakciju.
Martins Bubers attīsta dialoga filosofiju. Tajā aplūkotas attiecības starp Es – Tu un Es – Tas. Es – Tu attiecības ir starp diviem subjektiem, taču ES – Tas – starp subjektu un objektu. Atsevišķs indivīds kļūst par eksistenciālas pastāvēšanas faktu tādā mērā, kādā viņš veido attiecības ar Tu. Attiecības ir pirmsākums. Tas var kļūt par Tu un otrādi, piemēram, savu suni var mīlēt kā Tu, taču pret līdzcilvēkiem izturēties kā pret Tas – tāpat kā izturas pret lietu vai objektu. Mūsdienu domāšana ir pārvērtusi dabu par Tas, izlaupīšanas un izmantošanas objektu.…
