Veidenbauma dzeja

1.V. Dzejā jūtama nolemtības un iznīcības sajūta, kas reizēm saistās ar izmisīgiem palīgā saucieniem. Šīs izjūtas V. Bieži slēpj zem ironijas un izsmiekla par bagāto un laimīgo dzīvēm, kas liek aizdomāties par rakstnieka spēju reizē arī pasmieties par to postu, kas viņam bija visapkārt. Tekstam raksturīgs sava veida padoms, kas savīts kopā ar ironiju. Lasot šo dzeju ir iespējams aizdomāties par dzīves mērķiem un galvenajām prioritātēm , un par to, cik viegli vai grūti ir bijis jaunajam latvietim.
2.Tekstā galvenais motīvs, kas tiek apspēlēts, ir nāve. Bieži sastopami pavasaru sižeti – mostas daba, cilvēks iemīlas, aizmirstot raizes un problēmas. Kā arī mīlnieku satikšanās vai šķiršanās, dzeršana un cilvēku vergošana. Daudzkārt pieminēti temati par mīlestību, nāvi.
Daži dzejoļi skar tēmu par Dievu, par tā vērtību uz zemes un cilvēku dzīvē. Bet tomēr mums jātic, ka nekrīt ne mats,
Ko neredz un nezina Dieva acs,
Mums jādzīvo, jātic, ka nemirstīgs gars,
Ka ziedēs pēc nāves vēl pavasars.
Nonākot pretrunās reizē tiek arī ironizēts par cilvēka lielo ticību Dievam, tā kalpiem uz zemes, par šo cilvēku naivumu.…