1918. gadā, pēc Latvijas neatkarības iegūšanas, vecmāšu sagatavošana bija cieši saistīta ar Rīgas pilsētas 1. slimnīcu ar tās stacionāra 21./22 nodaļu, jo vecmāšu apmācībai nebija savu atsevišķu telpu. Pagrabtelpās kur atradās dažādas laboratorijas, vienā auditorijā mainījās studenti ar vecmāšu skolas audzēknēm. Ar laiku palielinājās arī prasības pēc izglītības. Tāpēc skolas vadība nolēma vecmāšu mācību laiku pagarināt no 9 mēnešiem līdz 2 gadiem. Tādējādi tika padziļinātas audzēkņu teorētiskās un praktiskās zināšanas 1929. gadā skolas direktors saskaņā ar šīm pārmaiņām izteica dziļi apmierinātību un pārliecību, ka tas uzlabos mediķu ētiku un dos iespēji optimāli veidot ārstu, vecmāšu un grūtnieču attiecības. Līdz ar vecmāšu programmas apguves laika pagarināšanu, izbeigsies t.s. 2. kategorijas vecmāšu sagatavošana. Tiks papildināta teorētiskā programma, kā ari praktiskā: topošajai vecmātei patstāvīgi jāpieņem 30 dzemdības. Uzņemšanas noteikumi mainījās nedaudz, pamatos tie palika tādi paši kā 1902. gadā. Par mācībām skolā bija jāmaksā. Ja skolniece nonāca materiālās grūtībās un sekmīgi mācījās, kā arī bija ar labu morālo stāju, viņi varēja atbrīvot no skolas naudas maksāšanas. Audzēknes saņēma stipendiju, ko pēc skolas beigšanas vajadzēja atmaksāt. Skolas nauda līdz 1938. gadam bija 140 lati gadā, bet no 1938. gada — 240,- Ls. Par materiālo pabalstu piešķiršanu lēma komisija, kuras sastāvi bija Latvijas Veselības aizsardzības departamenta direktors, Rīgas pilsētas Veselības aizsardzības nodaļas vadītājs, vecmāšu skolas, kā arī slimnīcas administrācijas pārstāvis. Stipendija bija 10—15 latu mēnesī, retos gadījumos 20 latu. Audzēknēm, kuras saņēma stipendiju, pēc skolas beigšanas tā bija jāatmaksā trīs gadu laikā un pieci gadi jānostrādā darbavietā, uz kurieni viņu norīkoja Valsts Veselības aizsardzības departaments. 1938.g. skolu oficiāli nosauca: "Galvaspilsētas Rīgas Vecmāšu skola", Skolu beidzot, jaunās vecmātes deva svinīgu solījumu, ko pašrocīgi parakstīja. Svinīgais solījums bija šāds: "Saņemot man piešķirtās vecmātes tiesības, es apsolos, ka vienmēr pēc savas labākās sirdsapziņas centīšos izpildīt visus pienākumus, kurus vecmātēm uzliek mana profesija, kuru esmu baudījusi, neskatoties uz to, vai palīdzības meklētājs ir bagāts vai nabags. Es apsolos, ka nekad nenodarbošos ar grūtniecības pārtraukšanu. Es apsolos, ka jau laikus pieaicināšu ārstu gadījumos, kad grūtnieces, dzemdētājas un nedēļnieces, kā arī bērna veselībai draud briesmas. Es uzaicinātajam ārstam sīki izstāstīšu par visu, kas ir noticis līdz viņa atnākšanai. Par ģime¬nes noslēpumiem, kuri man būs zināmi, strādājot savā profesijā, es cietīšu klusu, ja vien tie nav saistīti ar noziegumiem. Es apsolos dzīvot pieklājīgi un papildināt savas zināšanas." …
