1.1 Viduslaiku ainavu dārzi.
Lai gan trūkst drošu ziņu par lielākiem dekoratīvajiem stādījumiem nocietināto piļu tuvumā, ne viens vien bagāts muižnieks un ne viens vien puspasauli apceļojis amatnieks vai dārznieks bija redzējis vai vismaz dzirdējis par viduslaiku Rietumeiropas “paradīzes dārziem”. Tos varētu saukt arī par ainavu dārziem, jo to plānojums gan pakļāvās zināmiem noteikumiem, taču bija ģeometrisku vai citu regulāru kanonu nesaistīts. “Paradīzes dārzu” ģeometrisks vai simetrisks plānojums varēja būt apstākļu sagadīšanās rezultāts, nevis modes prasība. Šādiem dārziem bija jāattēlo paradīze. Dārzu aptvēra grāvis un ērkšķainu krūmu dzīvžogs, kura iekšpusē bija vēl viena vai vairākas lazdu un augļu koku rindas. Centrālais ceļš, kas veda uz birzi vai mežiņu, bija apstādīts ar iespējami krāšņākiem kokiem. Tādā dārzā bija vēlams viens vai vairāki avoti. Tur atradās augļu koku grupas, birzis un alejas, kā arī augļu koku vai vīnogulāju špalieri. Dārzā varēja būt arī dažādi labirinti.
…