1824. gadā tiek dibināta Latviešu literārā biedrība, kuras nolūks ir pārlūkot visu valodu, tas rakstību un izveidot atbilstošu valodu, salīdzināt valodas savā starpā un rūpēties par drukātajām grāmatām.
1847.gadā mācītājs Juris Bārs nāk klajā ar jaunu rakstības priekšlikumu žurnālā Magazina Viņš ieteica:
• lietot latīņu burtus;
• garos patskaņus apzīmēt ar divu veidu garumzīmēm atkarībā no intonācijas - aā , a Ū . (Garos patskaņus apzīmē tikai saknē un galotnē.);
• divskaņus ie un uo apzīmēt ar ia un ua;
• burtus s, z, z apzīmēt ar latīņu burtiem s, z, c, bet sch, zch un stch vietā lietot ś , ź , ć ;
• dz apzīmēt ar z , bet dzch ar z Ū .
• mīksto līdzskaņu apzīmēšanai lietot komatiņu zem attiecīgā burta, izņemot gadījumus, kad komatiņš tiek likts virs burta - ķ, ļ, ņ, ŗ, ģ,
• dubultā w vietā v.
• nešķirt šauro un plato e, ē.
Augusts Bīlenšteins (1826-1907) pēdējais svešinieks, kas noslēdz šo laikmetu. Viņš nespēja sekot līdzi valodniecības straujajam progresam, lai gan izdod latviešu valodas gramatiku 1863/64. gados, kas līdz 1922. gadam esot bijis avots indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības pētniekiem.
Pēc vairākkārtējām ortogrāfijas sēdēm tiek nolemts ieviest antīkvu; lietot grafēmas š, ž, c, dž «čupu burtu» vietā; ieviest burtu apzīmējumus z, v; ее vietā lietot ie; о atstāt negrozītu, atmest h kā garuma zīmi un tā vietā lietot gulošu svītriņu virs burta. Reformas patiesais pamatlicējs ir Kārlis Mīlenbahs, nevis J. Enzelīns, kurs vadījis sēdi.
Jaunā ortogrāfija oficiāli tiek apstiprināta 1919.gadā.
K.Mīlenbaha mācība par pieturzīmju lietošanu ietverta J.Endzelīna un K.Mīlenbaha «Latviešu gramatikā».
…