Tiesībsargājošo institūciju pārstāvja skatījums
Inese Kurzemniece,Tukuma rajona prokuratūras prokurore
Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis.
(Antuāns de Sent Ekziperī “Mazais princis”)
Gandrīz katrā ģimenē aug vismaz viens vai vairāki bērni, un vecāku pienākums gan pēc likuma, gan arī tīri cilvēciski ir rūpes par savu atvasi. Tās ir rūpes par bērna ikdienas vajadzībām, par viņa normālu fizisku un garīgu attīstību. Bērns no saviem vecākiem ir atkarīgs, viņš mums uzticas, un mēs esam par viņu atbildīgi.
Bet ko mēs ikdienā varam novērot lielā daļā ģimeņu? Vecāki ir aizņemti. Tiem ir jāpelna iztika, jāveido savs bizness, karjera. Tas, protams, ir vajadzīgs, bet viņiem vairs nav laika ne sev, ne arī bērniem. Nav laika uzklausīt savu bērnu, nav laika apjautāties, par viņa ikdienu, problēmām, draugiem, nodarbēm, domām un jūtām. Vecāki nezina, ko bērns dara, kad atnāk mājās no skolas, vai viņš līdz skolai vispār ir aizgājis. Vecākiem nav laika atpūtai kopā ar savu bērnu, ar ģimeni. Jā, protams, materiālā ziņā bērnam nekā netrūkst, bet kā ar dvēseli, ar bērna garīgām vajadzībām, ar sapratni, uzklausīšanu, ar tik ļoti gaidītajiem vārdiem “es tevi mīlu”, “tu esi vienreizējs”? Kas gan notiek ar šādu savā vaļā atstātu bērnu? Ikviens mēs alkstam pēc piederības un uzmanības, arī bērni.
Tāda situācija, protams, nav visās ģimenēs, bet liela daļa šādu nesaprasto, neuzklausīto bērnu tomēr nonāk uz ielas, meklē savu kompāniju, kurai justos piederīgi un vajadzīgi. Ir labi, ja šī grupa ir pozitīva un bērns atrod cilvēkus, kuri viņu atbalsta un saprot. Tomēr biežāk ielas bērnu grupas savas dzīves vērtības ir apguvuši no televīzijā redzētā. Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu televīzija ir pārpilna ar dažādām vardarbības, noziedzības un seksa ainām. Šis “televīzijas dzīves modelis” komplektā ar vecāku nevērību ir “laba augsne” bērnu deviantajai (pretēji likumam un sabiedrības normām)uzvedībai, jo šie bērni savā ģimenē ir pamanījuši vienu – ja tiek izdarīts kas slikts, kaut arī netīšām, piem., saplēsta brokastu krūzīte, vecāki uz brīdi “pamostas” vismaz tik daudz, lai norātu par neuzmanību. Secinājums – man vajag izdarīt ko sliktu, tad mani vecāki man pievērsīs uzmanību. Vēlme sevi apliecināt kaut ar negatīvu uzvedību, likt vecākiem sevi pamanīt, atcerēties, ka viņiem ir bērni, nereti tā saucamo “labo ģimeņu” bērnus noved uz noziedzības ceļa.
Es domāju, ka mēs daudzi atceramies pirms dažiem gadiem traģisko notikumu Vidzemes pusē, puisis, tobrīd jau pilngadīgs, ielauzās bērnudārzā un nogalināja vairākus bērnus un audzinātāju. Protams, vainīgais tika sodīts, bet viņa motivācija, kā noskaidrojās tiesu psihiatriskās psiholoģiskās ekspertīzes laikā, bija pavisam banāla – viņš negribēja nevienam atriebties, viņš pat it kā nealka asiņu, viņš vienkārši gribēja būt slavens. Varbūt vecāku uzmanības trūkums bērnībā, noklusētie mīlestības un atzinības vārdi?
Vecāku nevērībai ir liela nozīme, ka tā sauktie ielas bērni nonāk mazo likumpārkāpēju rindās. Viņi neprot savu brīvo laiku pavadīt lietderīgi un dažādus likumpārkāpumus izdara bara instinkta vadīti, lai iekļautos grupā, lai netiktu apsmieti. Sākumā tā var būt kādas afišas noraušana, turpinājumā – vitrīnas vai veikala skatloga izsišana, pēc tam jau kāda piekaušana, lai iegūtu kārotos santīmus, vai vienkārši tāpat – jautrības labad. Nereti var dzirdēt cilvēkus sakām, ka viņiem lielākas bažas un pat bailes sagādā šie klaiņojošie pusaudžu bari nekā kāds agresīvi noskaņots dzērājs.
Lielākā daļa bērnu likumpārkāpēju tomēr, kā rāda statistika, nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, un likumpārkāpumu, visbiežāk zādzību, bērns izdara izsalkuma vai citu savu dabisko vajadzību spiests. Ir arī gadījumi, kad bērns turpina savā dzīvē to, ko ir redzējis ik dienas: savu vecāku nodarbošanos – zagšanu, ubagošanu u.c. Vai pat vecāki viņus uz to piespiež.
Runājot par vardarbības cēloņiem ģimenē, ir jāmin kāda it kā pavisam nevainīga lieta – nezināšana. Jaunām un ne tik jaunām māmiņām trūkst elementāru zināšanu par bērna attīstību, viņa vajadzībām. Ja atceramies pirms kāda laika izskanējušo ziņu, ka ir atrasts zīdainis, kurš vairākas dienas pavadījis viens pats mājās, gulēdams savos dabiskajos izdalījumos un neēdis, jo jaunajai māmiņai nav ienācis prātā, ka arī zīdainim tāpat kā viņai ēst gribas katru dienu.
Šī nezināšana komplektā ar nevērību ļoti bieži noved pie smagiem mazu bērnu traumatisma gadījumiem – apdegumiem, apsaldējumiem, saindēšanās, miesas bojājumiem u.c.
Ļoti bieži var novērot nezināšanas izraisītu fizisku vardarbību pret saviem bērniem, kad pēršana, pat sišana tiek izmantota kā audzināšanas metode, jo tā taču mēs visi tikām audzināti. Tā mēs turpinām šo vardarbības ķēdi, audzinot savu bērnu ar pērienu gan par “pelnītām” lietām, gan arī šad tad uzšaujot profilaksei. Var jau aizbildināties, ka es nezināju, ka sišana ir fiziska vardarbība, otra cilvēka pazemošana, ka tā nav tā pareizākā audzināšanas metode, ka ir daudzas citas labākas, ietekmīgākas, bet – NEZINĀŠANA NEATBRĪVO NO ATBILDĪBAS!
Kādam “nezinātājam” tiesa piesprieda reālu sodu brīvības atņemšanu. Mezgls sāka atrist, kad ar pērieniem audzinātais bērns savas apspiestās negatīvās emocijas – aizvainojumu, dusmas agresijas veidā izgāza uz saviem skolasbiedriem. Psihologs, strādājot ar šo bērnu, noskaidroja, ka tēvs viņu mājās regulāri ieper, bija pat piefiksēti viegli miesas bojājumi. Tiesā tēvs varēja paskaidrot vien to, ka nav gribējis radīt savam bērnam ciešanas, bet savādāk šis bērns neesot valdāms, kā tikai iebaidot un “noliekot pie vietas” ar regulāru pēršanu, arī viņš pats tā esot uzaudzis. Tiesa piesprieda tēvam brīvības atņemšanu, viņš uzrakstīja apelācijas sūdzību, ka ir notiesāts par sava bērna audzināšanu. Apelācijas tiesa spriedumu praktiski negrozīja, un tas palika spēkā.
Daudziem no vecākiem, pilnīgi pietiktu ar to, ja viņiem tiktu uzlikts minimāls naudas sods un izskaidrots, ka viņu rīcība ir pretrunā ir likumu, tāpēc ļoti apsveicami ir pēc Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ierosinājuma veiktie grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, ka par fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērnu, arī pamešanu novārtā var piemērot administratīva rakstura sodu, nevis kā tas bija iepriekš, ka par vardarbību bija paredzēta tikai kriminālatbildība, lai gan ir grūti izvērtēt, kad pret bērnu piemērotā vardarbība ir pietiekami liela un smaga, lai par konkrēto gadījumu ierosinātu krimināllietu, un kad pietiek vien ar “pirksta pakratīšanu”.
Mums ir labi zināma drūmā statistika par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret alkoholu. Runājot par vardarbību ģimenē, ir atšķirība, vai alkoholu lieto viens no vecākiem vai abi.
…
