„Informācijas pieejamība tiek regulēta „Latvijas Republikas Satversmē, Informācijas atklātības likumā un likumā Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem.”
Latvijā 1998.gadā tika pieņemts Informācijas atklātības likums. Tas nosaka, ka sabiedrībai informācija ir pieejama visos gadījumos, ja vien likumā nav noteikts citādi. Informācija, uz kuru tiek attiecināts šis likums, tiek iedalīta divos veidos – vispārpieejamā informācija un ierobežotas pieejamības informācija. Sabiedrībai ir tiesības saņemt vispārpieejamo informāciju.
Viens no Satversmes pantiem, kas ierobežo mediju tiesības, ir Satversmes 96.pants, kas nosaka, ka „ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību”. Tas sevī ietver arī personas datu aizsardzību. Savukārt Fizisko personu datu aizsardzības likums aizsargā fizisko personu datu apstrādi. Līdz ar to valsts pārvaldes institūciju veiktā personas datu apstrāde notiek tikai likumā noteikto un atļauto pienākumu veikšanai.
Datu aizsardzības likumā ir stingrāki nosacījumi attiecībā uz personas sensitīvo datu apstrādi. Sensitīvie personas dati attiecas uz personas etnisko izcelsmi, rasi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, veselības stāvokli un seksuālo dzīvi. Šajā likumā par personas sensitīvajiem datiem tiek dota priekšroka personas privātās dzīves aizsardzībai.
Ja persona lūdz informāciju, kas ir slepena, tad valsts institūcijas var atteikt informācijas sniegšanu. „Informācijai piešķirtais valsts noslēpuma statuss ir terminēts, un informācijas slepenības ilgums ir atkarīgs no attiecīgās informācijas slepenības pakāpes.” Konfidenciālajai informācijai slepenības termiņš ir pieci gadi, slepenai informācijai desmit gadi, sevišķi slepenai informācijai divdesmit gadi. Ja beidzas termiņš, tad iestāde var lemt par jauna termiņa noteikšanu. Jāpiemin, ka tad, kad beidzas slepenības termiņš, vairs nav pamatojumu atteikt sniegt prasīto informāciju.
…
