Politiskam izmaiņām var būt dažādas formas. Divas galējīgas no tiem ir evolūcionārā un revolūcionārā varas pārņemšanas formas. Evolūcionāras izmaiņas ir grandiozas, bet var pārveidot valsts darbības metodi jeb veidu. Kā piemērs, Britānijas politiskā sistēma, kur Parlaments un Kabinets izdzīvoja, bet tās funkcijas mainījas. Tāpat, ASV saglabāja savas institūcijas pēc konstitūcijas pieņemšanas 1789.gadā. Ar revolūciju var panākt plašas, neaptveramas izmaiņas. Taču revolūcija ir parāk radikāls (tomēr darbīgs) līdzeklis, lai lauzt pastāvošo režīmu. Revolūcija ir grandiozs pasākums, kurš kļust par valsts politiskas kultūras daļu. Taču abi veidi ir saistīti ar politiskam izmaiņam, kuri izraisa vāras pārņemšanu no vienas līderu aprindas otram politiskā, sociālajā un ekonomiskā struktūrās. Šī pārmaiņa var būt secīga (orderly transfer) vai neregulāra jeb sistemātiskā (irregular transfer). Mūsdien populārākais varas pārņemšanas veids ir vēlēšanas, bet neregulāra pārņemšana notiek ar militāro palīdzību.
Revolūcijas jēdziens mainījas laikā plusmā. Aristotelis ar revolūciju apzīmēja varas pārveidošanu, kurā tiek iekļauta jebkūra indivīda vara. Revolūcija dod plašākas un dzīļākās pārmaiņas sabiedrībā. Te var iekļaut sabiedrīskas vēlmes, struktūras, politiskas institūcijas pārmaiņas, kā arī valdošas elītes personāla jeb kadru mainīšana, vai tas klases sastāva izmaiņas (Kohans,1975).
Lai droši pateikt, kas ir un kas nav revolūcija apskatīsim IV pieejas tājai:
Marksistu pieeja;
Marksisms dominēja mācībās par revolūciju pāri gadsimtiem. Marks uzskatīja ka revolūcija ir sabiedrības pārveidošana ar režīma maiņu. Vienlaicīgi Marks bija kapitālisma atbalstītājs, un tā kā šī ekonomiskā sistēma radīs konfliktus starp valdošiem un ekspluatētiem klasēm, cērēja, ka ar revolūcijas palīdzību izveidosies moderna un progresīva industriāla nācija – stradnieku nācija. Tā Ļenins, balstoties uz Marksa teoriju, XX gadsimtā sākumā ierosināja komunistisku revolūciju Krievijā. Marksistu režīms pārņema varu vairākas valstīs.…
