1.Līdzīgs un atšķirīgs Loka un Ruso priekšstatos par sabiedrisko līgumu un dzīvi pirms līguma.
Loks uzsver, ka, ja valdnieks nedzīvo, saskaņojot savu varu ar iedzīvotājiem un īsteno savu varu piespiesti, valstī notiek nepārtraukta nekārtība un nemieri, apmulsums, ļaunums, līdz ar to ir jāorganizē sava vara tā, lai tā būtu samierināta ar sabiedrību. Valdnieks tiek pielīdzināts ģimenes tēvam, kam ir politiskā vara noteikt likumus, sodus, kas ir sabiedrības labā vienlaicīgi sabiedrība to atbalsta.
Dabas valstī likumdošanas varai nav augstākās varas, jo nekas nevar būt augstāks par cilvēka dzīvi un īpašumu.
Pamatojoties uz cilvēka dabas stāvokli, tiek uzsvērts arī brīvības stāvoklis, kas nozīmē, ka cilvēks ir brīvs darboties pēc savas gribas, rīkoties ar savu īpašumu, taču tas notiek dabas likuma ietvaros. Brīvības stāvoklis pēc dabas likuma nav patvaļības stāvoklis, jo cilvēks nav tiesīgs iznīcināts sevi un citu. Cilvēks ir brīvs pēc dabas likuma tad, kad viņš ir brīvs darīt visu, kas ir saskaņā vienīgi ar dabas likumu. Brīvs cilvēks sabiedrībā ir brīvs darīt visu, kas ir saskaņā ar likumdošanu, saskaņā ar pašu sabiedrību, kurā cilvēks dzīvo.Atšķirībā no Loka, Ruso uzskata, ka cilvēku kopums, kas atdod visu konkrētam cilvēkam pārvaldīšanā, nevienam nepaliek ko saglabāt pašam, tāpēc ir nepieciešami va;dīt pašiem pār sevi. Ja cilvēki sabiedrībā, kas ir noteikta ar sabiedrības līgumu, valda paši pār sevi, tad tiek izveidota vairākuma valdīšana. Cilvēki, apvienojot savus spēkus vienā, kas aizsargā katru no indivīdiem un rūpējas par kopējo labumu. Cilvēks, atdodot savu brīvību, īpašumu, tiesības kopējā valdīšanā bez iebildumiem saglabā to, kas viņam pieder – to nodrošina sociālā piekrišana. Pakļaujot sevi vispārējai gribai, katrs ciolvēks ir veseluma neizbēgama daļa, līdz ar to visi cilvēki, būdami atsevišķi pilsoņi, ir suverēnās varas dalībnieki. Sabiedrībā, kura ir noteikta ar sabiedrības līgumu, cilvēki darbojas gan kā indivīdi, gan kā kopienas locekļi. Cilvēki kopienas eksistencei un tās stabilizēšanai atdod visu, kas ir izmantojams šim mērķim Ja sabiedrības „valdnieku” veido visi sabiedrības pilsoņi, tad tas nevar nonākt pretrunā ar sabiedrības locekļu interesēm. Sabiedrībā katrs cilvēks vienojās pats ar sevi būt dubultā nodošanā, proti, kā suverēns loceklis, kas attiecināms uz indivīdu, kā arī kā valsts loceklis, lai sasniegtu suverenitāti. …
