Varas leģitimitāte un robežas: Loks un Ruso

18.gs. filozofijā turpinās 17.gs. ideju pilnveidošanās. Pasaule tiek uztverta kā labi konstruēta un racionāli organizēta mašīna. Laiks tiek uztverts kā vienaldzīgs pulkstenis, bet telpa - kā bezgalīga, viendabīga un nepārtraukta substance. Telpa un laiks ir vienlīdz labi visās vietās. Cilvēka uzdevums ir izdibināt šīs mašīnas mehānismu, lai veiksmīgi varētu tajā dzīvot un darboties, kā arī apgūt to. Saprāts kļūst par vienīgo noteicošo kritēriju. Cilvēkam ir arī emocijas, bet tās bieži vien traucē, tādēļ cilvēks pilnībā nezin savu dabu, lai saprātīgi varētu virzīt savu dzīvi. Galvenie atzinumi par cilvēka dabu ir: nepieciešama pašapziņa jeb spēja izzināt sevi, viss tiek skaidrots kā objektīvas nejaušības, ja gadījumā notiek kas neparedzēts. Augstākais princips - automātisms (tāpēc, ka tajā nekas nebojājas, un tātad viss ir kārtībā).
Džons Loks uzskata, ka tiešo pieredzi mēs gūstam saskarsmē ar savas apziņas elementiem (iztēli, domāšanu, atmiņām, sajūtām), kas var tikt dēvētas par idejām (idejas atšķiras no apziņas).…