Attiecība starp gaidāmo inflāciju un procentu likmēm – t.s. Fišera efekts.
Procentu likmi, ko maksā banka (vai ko nopelna parastā obligācija), ekonomisti dēvē par nominālo procentu likmi. Reālo procentu likmi definē kā pirktspējas pieaugumu, ko nodrošina attiecīgais ieguldījums. Ja nominālo procentu likmi apzīmējam ar i, reālo procentu likmi – ar r un inflāciju ar π, attiecību starp šiem trim mainīgajiem lielumiem var izteikt šādi:
Jāņem vērā, ka šī attiecība ir tikai aproksimācija, kas ir pietiekami precīza tikai tad, ja r, i un π ir relatīvi mazi. Faktiski var pierādīt, ka 1 + r = (1 + i) × (1 + π) vai r = i – π – r × π. Protams, ja r un π ir zemi, r × π kļūst nenozīmīgs, tāpēc izmanto aproksimāciju r = i – π.
Tātad reālā procentu likme ir starpība starp nominālo procentu likmi un inflāciju. Pārveidojot šo vienādojumu, redzam, ka nominālā procentu likme ir vienāda ar reālās procentu likmes un inflācijas summu –
i = r + π
Tātad ko no šā vienādojuma varam uzzināt par faktoriem, kas nosaka nominālo procentu likmi? Kad aizņēmējs (piemēram, persona, kas vēlas pirkt jaunu automobili) un aizdevējs (piemēram, banka) vienojas par nominālo procentu likmi, viņi precīzi nezina, kāda būs inflācija aizdevuma periodā. Tāpēc svarīgi izšķirt divus reālās procentu likmes jēdzienus: reālo procentu likmi, kādu gaida aizņēmējs un aizdevējs aizdevuma brīdī, t.s. ex ante reālo (r*) procentu likmi, un faktisko reālo procentu likmi, t.s. ex post procentu likmi (r).
Kaut arī aizņēmēji un aizdevēji nevar precīzi paredzēt nākotnes inflāciju, tomēr ļoti ticams, ka viņiem ir savas domas par to, kāda inflācija gaidāma nākotnē. Pieņemsim, ka π apzīmē faktisko inflāciju un π e šīs inflācijas gaidas. Ex ante reālā procentu likme ir i – π e, un ex post reālā procentu likme ir i – π. Šīs procentu likmes ir atšķirīgas, ja faktiskā jeb īstenojusies inflācija atšķiras no gaidītās.…
