Valstu ekonomiskā un politiskā attīstība starpkaru posmā (1919.-1939.)

Lielbritānija

Parlamentāra demokrātiska monarhija.
Konservatīvā jeb toriju partija. Leiboristu partija. Liberālā jeb vigu partija.
Deivids Loids Džordžs (1863 - 1945) – premjerministrs.
Džeims Makdonalds (1866-1937) – premjerministrs no Leiboristu partijas.
Stenlijs Boldvins (1867-1947) – premjerministrs no Konservatīvo partijas.
Nevils Čemberlens (1869-1940) – premjerministrs no Konservatīvo partijas.
Partizānu karš līdz 1921.gada Īrijas brīvvalsts pasludināšanai.
1926. gada Vispārējais strādnieku streiks, kuru atbalstīja tredjūniju kongress.
1931.g. augusta leiboristu valdības krīze.
1936.gada monarhijas krīze.
Diktatūras nav.
Konservatīvisms (tiecas bez izmaiņām saglabāt pastāvošo iekārtu, meklējot arī kompromisus politikā) un liberālisms (pauž indivīda lomas svarīgumu sabiedriskajā dzīvē un politikā).
Nonāk parādu atkarībā no ASV. Produkcija zaudē konkurences cīņā pasaules tirgū, samazinās eksporta apjoms. Zaudē monopol-stāvokli finanšu jomā. Atsakās no brīvās tirdzniecība politikas, pāriet uz protekcionismu (ekonomisko pasākumu sistēma, mērķis - ierobežot tādu preču importu, kas varētu konkurēt ar iekšzemes ražojumiem).
Masveida bezdarbs. Valstī ir parāds. Mazinās nacionālais un iedzīvotāju ienākumi, ražošanas apjomi. Tiek pārtraukta kara laikā saņemto izdevumu atmaksa ASV.
Tiek veiktas sociālas reformas. 1931.g. 3 partiju Nacionālā valdība cenšas pārvarēt krīzi. Taupības politika. Tiek palielinātas muitas nodevas importam, atbalsts bezdarba skartajiem rajoniem. Notiek lauksaimniecības preču cenu stabilizēšana ar subsīdijām un ražošanas ierobežošanu.
„Garantiju” politika, kuras mērķi bija „nobiedēt” Vāciju un par sabiedroto iegūt Padomju Savienību. „Nomierināšanas” politika attiecībā pret nacistiem. …