Pakāpeniski attīstoties saimniekošanas produktivitātei (saistīts ar darba funkciju sabiedrisko sadali) radās iespēja atlicināt un uzkrāt kādu saražotā daudzumu, neapdraudot ar to kādu citu cilts locekļu fizisko izdzīvošanu. Radās individuālais īpašums, sākās un pieauga mantiskā nevienlīdzība. Radās sabiedrisks konflikts, kas padziļinājās līdz ar to, ka citu uzkrājamo īpašumu vidū galveno lomu ieguva īpašums uz ražošanas līdzekļiem balstīts, padarot tos, kam šo līdzekļu nav par nespējīgiem nodrošināt sevi ar pašu darbu.
Valsts veidotāji bija mantīgās sociālās grupas, viņu mantiskās intereses bija vistiešāk apdraudētas, un viņu rīcībā bija vairāk materiālo un garīgo līdzekļu valstisko institūciju veidošanai. Valsti rada valdošā šķira.
Valsti sargā ne vien valdošo sociālo grupu radītais valsts represīvais mehānisms un to interesēm atbilstoša ideoloģiska darbība, bet arī tās vispārējā autoritāte pat šīs valsts apspiesto sociālo grupu acīs, jo tās neredz alternatīvu dotajai iekārtai.
Valsts ir sabiedrības valdošās šķiras izveidota un vienlaikus arī tautas politiskā organizācija – sabiedriskajā atražošanā savstarpēji saistīta iedzīvotāju to viņu eksistencei nozīmīgu pretrunu risinātāja, ar kurām viņi pašdarbīgi nespēj tikt galā, neapdraudēdami sabiedrības funkcionēšanu. …