Valsts zinātne attīstījusies Grieķijā (Atēnās), to var nosaukt par Eiropas civilizācijas attīstības dzimteni. Lai arī cilvēka attīstība sākusies Āfrikā, tā ritējusi tūkstošiem gadu, tomēr Atēnas varam uzskatīt par nopietnas civilizācijas šūpuli. Atēnu polisa bija visattīstītākā pilsētvalsts, tā bija ne vien tirdzniecības un kultūras, bet arī filozofijas centrs. Cilvēki, pārstājot ticēt mītiem, vēlējās izzināt dabas noslēpumus, atrast pirmvielu, tie sāka domāt par dvēseli. Tādēļ arī ar polisas, filozofijas attīstību, varam sākt runāt par valsts zinātnes attīstīšanos.
Vēlākajos vēstures periodos zinātni par valsti attīstījuši daudzi autori, tos var uzskatīt arī par filozofiem- Platons, Aristotelis, Svētais Augustīns, Akvīnas Toms, Ruso, Hēgelis, Kārlis Markss u.c.
Platons
Par valsts zinātnes īsto pamatlicēju jāuzskata Platons ar savu darbu ''Valsts''. Platons dzimis 428 gadā p.m.ē., miris 348. gadā p.m.ē. ''Valsts'' bija pirmais lielais darbs par politikas filozofiju. Platons kritizēja pastāvošo Atēnu iekārtu, savā darbā mēģināja rast ideālas valsts pamatu. Savā darbā viņš lieto dialoga formu starp savu skolotāju Sokrātu un grupu viņa Atēniešu draugu, šī dialoga mērķis ir parādīt ideālu valsti. Likumiem šeit nav vietas, jo ir ideāls valdnieks.
Platons sadala valsti valdniekos- filozofos, sargos un strādniekos. Katram ir jādara savs darbs, jo cilvēks jau piedzimstot ir lemts kādai profesijai. Tikai filozofi ir radīti lai valdītu, viņu likumi ir pareizi, viņiem vienmēr ir taisnība. Platons iedala cilvēka prātu līnijas vairākos posmos, sākumā ir tie, kuri redz tikai ēnas, uztver tās kā īstenību, nākošie ir tie, kas redz uguni un cilvēkus, kas ap to kustas, visaugstākie ir tie, kuri ''iznākuši no alas'' redz sauli un patieso, tikai tādi var būt valdnieki, jo tikai viņiem dota spēja redzēt lietas tādas, kādas tās ir.…
