Valsts un tiesību teorija

Valsts un tiesību teorija ir vispārinātu atziņu kopums par valstīm un par tiesībām. Tiesību teorijas priekšmets sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta. Tiesību teorijas priekšmetu veido tiesību pamat likumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme un attīstība sabiedrībā. Tā pētī tiesību izcelšanās cēloņus, tiesību būtību, formas, funkcijas, sistēmas u.c. ar tiesībām saistītos jautājumus. Tiesību teorija ir sabiedriska, politiski – juridiska, teorētiska un filozofiska (metodoloģiska) rakstura zinātne. Nepēta valsts vai tiesības teoriju konkrētajā valstī, bet sniedz vispārējas atziņas.
2. jautājums
Patriarhālā valsts teorija – valsts izceļas no ģimenes, t.i., valsts faktiski ir paolašināta ģimene, kurā monarhs apveltīts ar tēva (patriarha) varu un, panākot pārējo ģimenes locekļu pakļaušanos, rūpējas par viņu labklājību. Jau Aristotelis Senajā Grieķijā, pamatojoties uz Atēnu ģimenes iekārtu tādu valsts modeli uzskatīja par labāko cilvēku organizācijas formu. Teoriju tālāk attīstīja R.Fimers Anglijā 17. gs. Un N.Mihailovskis Krievijā 19. gs. Šī teorija balstās uz ģimenes un valsts attiecībām. Saskarsmes punkti – gan ģimenes galva gan valsts galva pret padotajiem attiecas un rūpējas kā par savējiem. Gan tēva vara tiek nodota dēlam gan monarha tronis parasti tiek mantots. Labās ģimenēs parasti konfliktus nerisina ar kautiņiem, bet meklēkot kompromisu. Tas pats attiecināms uz labi nodrošinātu sabiedrisko kārtību valstī. Visas attiecības reglamentē paražas, rituāli un morāles normu kopums, no sastāda feodālās sabiedrības. Šie kodeksi ir orientēti uz godbijību, pienākuma precīzu izpildi.…