1. Valsts un tiesību teorija kā zinātne
Valsts un Tiesību teorija kā zinātne ir vispārināta zināšanu sistēma par valsti un tiesībām, to būtību , attīstību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā. Valsts un Tiesību teorija pēta valsts un tiesību rašanās cēloņus, Valsts un Tiesību tipus, formas un funkcijas, to būtību, attīstības likumsakarības un citus par Valsts un Tiesībām saistītos jautājumus. Šī zinātne neaprobežojas tikai ar kādas konkrētas Valsts un Tiesību pētīšanu noteiktā vēsturiskā posmā, bet parāda visām valstīm un tiesībām piemītošas būtiskas pazīmes, formulē Valsts un Tiesību vispārīgos zinātniskos jēdzienus, tādēļ Valsts un Ttiesību teorija, tiek nosaukta par jurisprudences fundamentālo zinātni.
3. Valsts un tiesību teorijas un filozofijas, politoloģijas, socioloģijas, kā arī citu sabiedrisko zinātņu savstarpējās attiecības
Valsts un tiesību teorija ir cieši saistīta ar tādās sabiedriskām zinātnēm kā filozofija, socioloģija, politika, ekonomika, politoloģija, etnogrēfija. Šī saikne galvenokārt izpaužas šo zinātņu metadoloģiskajā sfērā. Valsts un tiesību teorija savos pētījumos pamatojas uz zinātniskiem principiem un noteikumiem, kas obligāti visām sabiedriskajām zinātnēm. V un T teorijai ir cieša saikne ar valsts un tiesību vēstures zinātnēm. V un T teorija savus secinājumus pamato uz V vēstures un T vēstures savākto materiālu analīzi un vispārinājumiem. Valsts vēstures patiesi zinātniskais raksturs, tās periodizācija, katra perioda raksturojums, cēloņu noskaidrošana, kas rada izmaiņas attiecīgajā V, dod lielākas iespējas izprast V un T būtību, kā arī attīstības vispārīgās likumsakarības.
5. Valsts un tiesību zinātniskās izziņas metodes
Tās ir paņēmieni, veidi, pieejas, kuras izmanto, lai izzinātu savu priekšmetu un iegūtu zinātnisku rezultātu: 1)vispārzinātniskās metodes – *socioloģiskā m. – izmanto, lai pētītu V institūcijas darbības sfēras, pieņemto lēmumu efiktivitāti, u.c. Izmantojot šo metodi var atklāt daudz jaunu problēmu. Izmanto novērošanā, anketēšanā, intervijās, eksperimentos, u.c.; *salīdzināšamas – salīdzina V dažādos vēsturiskā laika periodos, dažādas V vai arī to pāšu V, bet dažādos attīstības periodos; *modelēšanas - starp dažādiem objektiem var nodibināt dažādu slāni, ja zin viena (modeļa) raksturu, tad var spriest arī par otru (oriģinālu); *matemātiskā – izmanto, lai lielu informācijas daudzumu precīzi apstrādātu un iegūtu rezultātu. Apstrādājot izmanto tehniku; *analīzes – izmanto V institūcijās notiekošajos sarežģitajos procesos.Jāizmanto veseli metožu “paketi”; 2)speciālās metodes – izmanto, lai izstrādātu optimālu variantu dažādiem lēmumiem, radītu pamatotu bāzi prognozēm, utt. Nepieciešamas zinātniskas rekomendācijas, kuras veidojas uz – *pietiekamas un ticamas informācijas pamata, *ņemot vērā pozitīvos un negatīvos faktorus; *objektiem novērojot reālo situāciju. Speciālās metodes iedalās: *izlūkojošās – sīki jautājumi noteiktās robežās; *aprakstošās – plašāka inform., dod informāciju, kas raksturo problēmas. Parasti par iekšējo uzbūvi, redzamo problēmu daļu; *analītiskās – noskaidro dažādu institūciju esamības iemeslus un sekas, kuras tie izsauc. Izmanto aptaujas, novērošanas , dokumentu analīzei.
…
