1. Tiesību zinātne kā zinātnes sastāvdaļa.
Zinātne ir cilvēka darbības institūts, kura galvenā funkcija ir izstrādāt un sistematizēt objektīvas zināšanas par īstenību; tā ir zināšanu sistēma, kura veltīta noteikta priekšmeta studēšanai. Pēc priekšmeta un metodēm zinātnes sistēmu veido:1)humanitārās un sociālās zinātnes;2)dabas zinātnes; 3) tehniskās zinātnes. Zinātnes pēc ievirzes un attiecībām ar praksi iedala: 1) fundamentālās: sabiedrības un dabas pamatstruktūru izzināšana notiek “tīrā veidā neatkarīgi no iespējamā lietojuma” 2) lietišķās: fundamentālo zinātņu lietojums prakses problēmu risināšanai. Teorija atspoguļo un izskaidro realitātes pietiekami lielu sfēru. Tā nesadala sīkumos un izskaidro plašu jautājumu loku.
Tiesību zinātne- satur objektīvas zināšanas par sabiedrību un tiesisko realitāti, pēta tiesības kā īpašu sociālo normu sistēmu un tiesībpiemērošanas darbības dažādus aspektus. Tiesību zinātne pieder pie sociālajām zinātnēm, kurām ir sava specifika, tomēr vispārējās iezīmes tai ir kopējas ar visām citām zinātnes nozarēm. Juridiskās zinātnes pēc izziņas priekšmeta var iedalīt: vispārtorētiskās (tiesību teorija, valsts teorija utt.); nozaru (konstitucionālo, administratīvo, civilo utt.); starpnozaru (saimniecisko, transporta utt.); speciālās (kriminālistika, kriminālmeklēšana, likumdošanas tehnika utt.). Svarīgākās zinātnes, tai skaitā juridiskās zinātnes, īpašības ir sekojošas: 1) tiesību zinātnes svarīgākie elementi ir likumi, principi, kategorijas u.c., pateicoties zināšanau sistematizācijai, tā kļūst par patiesu zināšanu sistēmu. 2) šīs patiesās zināšanas funkcionē pastāvīgi, līdz ar ko, viens no tādas darbības rezultātiem ir jaunu zināšanu producēšana. 3) speciālā (zinātniskā) valoda, ar kādas palīdzību tiek noformētas teorētiskās zināšanas, to raksturo augsta precizitāte un atbilstība noteiktām loģiskām prasībām. 4) zinātnes saturu veido zināšanas, kas tiek pārbaudītas, novērtētas, apstiprinātas/neapstiprinātas ar empīrisko pētījumu palīdzību un praksi. Bez minētajām kopīgajām īpašībām, tiesību (juridiskajai) zinātnei piemīt arī atšķirīgas īpašības. Vispirms tās saistītas ar juridiskās zinātnes izziņas objektu- tiesībām. Visas zinātnes, tai skaitā, tiesību zinātne, ir fundamentālāko zināšanu formu sistēma.
Zinātniskā teorija ir loģiski organizēta zināšanu sistēma par pētāmā objekta vispārējiem un nepieciešamajiem sakariem un attiecībām, un šajā teorijā iekļaujas arī tiesību teorija. Kā jau katra sistēma, tiesību teorija sastāv no šīs sistēmas sastāvelementiem, kuri šīs sistēmas ietvaros ir ļoti cieši loģiski saistīti. Teorija sastāv no elementiem. Teorijas kodolu sastāda ideja. Idejas (tiesību ideja) ir pamatā, galvenā doma, iecere, kas nosaka saturu kaut kam. Jo vairāk produktīvu ideju, jo lielāka iespēja atlasīt optimālāko ideju. Idejai piemīt sistēmu veidojošā īpašība. Pateicoties tai, ideja ir spējīga ap sevi noteiktā veidā organizēt dažādas zināšanu formas un vēlāk pateicoties tam izveidojās šo zināšanu formu sistēma. Svarīgākā no šīm sistēmām ir zinātnes likumi. Par likumiem sauc tikai tās sakarības un attiecības, kas satur sevī sekojošas pazīmes: vispārīguma – likumi sevī satur un izskaidro radniecīgu priekšmetu sakarības un attiecības; būtiskas attiecības un sakari (attiecības starp priekšmetu un parādību būtībām);nepieciešamās attiecības un sakari (nevis nejaušas); atkārtojošās attiecības un sakari, kas atkārtojas vienos un tajos pašos apstākļos. Likumi ir sakari un attiecības, bet ne katri sakari un attiecības ir likumi. Vispārēja tiesību teorija ir vispārinātā zināšanu sistēma par tiesībām un tiesiskām parādībām, to būtību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā…
