Valsts un tiesību teorija – vispārināto teorētisko atziņu kopums par valsts un tiesību būtību, rašanos, attīstību, funkcionēšanu un citiem ar valsti un tiesībām saistītiem procesiem un parādībām.
Teorija šaurāks jēdziens, kā zinātne.
Tās ir patiesas zināšanas, kas apstiprinās praksē
Gan valsts teorija, gan tiesības nepēta konkrētu valsti, bet gan vispārinātas teorijas atziņas.
Gan valsts, gan tiesību teorijā ir skaidri definēti un izskaidroti daudzi jēdzieni.
Valsts teorija saistīta ar politikas zinātni – politoloģiju, socioloģiju, filozofiju.
Teorija: atsevišķu vispārinājumu sistemātisks izklāsts, tā tiek veidota ar noteiktu izziņas mērķi: skaidrot, paredzēt.
Teorija skaidro un paredz atsevišķu objektu, atsevišķu parādību veidošanos un attīstību. Teorija formulē principus par objekta vai parādības tālāku attīstību. Teorijas saturu veido sistemātiski veidoti vispārinājumi.
Teorijas ir atsevišķu zinātņu sastāvdaļas. Zinātne kā atsevišķu teoriju sistēma iekļauj sevī izziņas procesā iegūtās patiesās zināšanas, cilvēka darbība iegūstot šīs zināšanas:
Iegūtās izziņas procesā patiesās zināšanas – ir saistītas ar izziņas objektu, un zināšanu saturā izpaužas attieksme pret objektu.
Patiesās zināšanas iekļauj sevī absolūtās zināšanas, šīs zināšanas ir nemainīgas laika gaitā un nemainīsies arī izziņas gaitā, procesā.
Iekļauj arī relatīvās zināšanas – kuru saturs var mainīties, mainoties izziņas procesam.
jābūtības nozīme juridiskajā praksē
Izzināšanas un praktiskās darbības procesā cilvēki nosaka sev mērķus, izvirza konkrētus uzdevumus. Mērķa nospraušana un uzdevumu izvirzīšana vēl nenozīmē to īstenošanu. Svarīgi ir atrast mērķa sasniegšanas ceļus, pareizus uzdevuma risināšanas paņēmienus. Tādējādi metode ir mērķa sasniegšanas ceļi, teorētiskās pētīšanas un praktiskās darbības principu un paņēmienu kopums, bez noteiktas metodes nav iespējams risināt ne zinātniskus, ne praktiskus uzdevumus. Tiesību teorijas metodes – pašā vispārīgajā nozīmē mērķa sasniegšanas veids, zināmā veidā nokārtota darbība. Pētot dabas un sabiedrības daudzveidīgās parādības, to attīstību, katra zinātne un tās pārstāvji lieto noteiktu izziņas metodi, kas ir veids, kā pētīt, izzināt īstenību. Metode (neatkarīgi no tā, kā to kvalificē) ir galvenais jurista darbības instruments. Katrs pētījuma priekšmets ir ar savu specifiku un tāpēc prasa savu pētīšanas metodi. Lai izvēlētos dotajam objektam atbilstošu metodi, ir jāzina, kādas metodes vispār pastāv. Analīze ir metode, kas satur konkrētas prasības. Vispirms objektu (pētāmo) sadala sastāvdaļās un tad pēta katru šo sastāvdaļu atsevišķi, ievērojot dabā noteiktus likumus. Metodes:novērošanas;salīdzināšanas;eksperiments (izmeklēšana);analīzes metode – to piemēro kopā ar sintēzes metodi;induktīvā un deduktīvā metode – tās izmantošana pakļauta principam, kurš prasa, lai izziņa notiktu konkrētā īstenībā;abstrahēšanas;modelēšanas;vēsturiskās un loģiskās vienotības metode.Speciāli juridiskās metodes: socioloģiskās– aptauja, anketēšanas, ekspertu vērtējums, statistiskās analīzes metode; tehniski juridiskā metode – saistās ar juridisko dokumentu iztulkošanu, interpretēšanu. Tiesisko dogmu formāli juridiskā analīze; salīdzinoši tehniskā metode;strukturāli sistemātiskā metode;aksioloģiskā metode (jo tālāk attīstās jurisprudence, jo vairāk tiek runāts par šo metodi). Aksioloģija – filozofiska mācība par vērtībām. Pastāv 3 klasiskās vērtības – patiesība, labais, skaistais. Tiesībās ienāk centrālā vērtība – taisnīgums;normatīvi dogmatiskā metode – ar šo metodi noskaidro un izskaidro juridiskos jēdzienus, izzina juridiskās konstrukcijas, veic normatīvo dokumentu klasifikāciju.…
