18.gs. politiskās teorijas centrs bija Francija. Šis fakts jau pats par sevi bija revolūcija, Franču filozofija bija vadījusi Eiropas zinātnisko emancipāciju. Līdz šim Francijā aplūkotās jomas bija drīzāk matemātika, metafizika vai teoloģija. Pēdējie 13 Luija valdīšanas gadi (no 1685 līdz viņa nāvei 1715.g.) bija Francijas pagrimuma gadi, ko izraisīja Luija aizrautīgā karošana. Viņa ambīcijas nostādīja visu Eiropu pret viņu. Viņa kampaņu izmaksas noveda valsti pie bankrota, cietsirdība un nevienlīdzīgie nodokļi noveda valsti līdz nabadzībai. Absolūtā valdīšana Francijā ievirzīja franču filozofiju politiskajās un sociālajās teorijās. 17.gs. pēdējos gados interese par politiku strauji pieauga. 18.gs. pirmajos gados bija milzīgs grāmatu izlaidums par šo tēmu. Ētiskais un politiskais utilitārisms jaucās ar dabisko tiesību teorijām par spīti loģiskajai divu pozīciju nesavienojamībai. Šī jaunā tendence bija visoriģinālākais faktors, kas parādījās 18.gs. filozofijā. Šā laika izcilākais filozofs bija Ruso. Viņa politiskā teorija krasi atšķīrās no pārējiem tā laika darbiem. Galvenokārt šī filozofija attīstījās no Loka darbiem, taču tā izvirzīja būtiskas atšķirības. …
