1.Pārvaldes un tiesu reformai Baltijas guberņās 19. gs. pēdējā ceturksnī.
I9.gs. otrajā pusē Baltijas guberņas joprojām pārvaldīja gubernatori un visām .3 guberņām --Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes - bija viens kopīgs generālgubernators, kura amatu gan I876.g. likvidēja. Visas 3 guberņas savu valstisko un tiesisko īpatnību dēļ turpināja pārstāvēt kā atsevišķs Baltijas novads. Vācu muižnieku privilēģijas un ekonomiskās priekšrocības joprojām palika neskartas. Vēlāk, sakara ar revolucionāras kustības pieaugumu, Baltijas provincēs un Krievijas ārpolitiskajiem apvērsumiem cara valdība daļēji sašaurināja Baltijas vācu muižniecības privilēģijas. Lai Baltijā nostiprinātu Krievijas impērijas varu, šai novadā tika īstenotas dažas pārvaldes un tiesu reformas:
1888.gada 9.jūnija likums ,.Par policijas reformu Baltijas guberņās". Šis likums ieviesa centralizēto policijas pārvaldes sistēmu arī Baltijas novadā, atceļot vācu birģeru policijas iestādes pilsētās un vācu muižnieku policijas orgānus laukos, tādējādi vācu muižnieku vara
pagastos bija sašaurināta, bet ne likvidēta, jo pagastu un apriņķu policijas pienākums joprojām bija sargāt vietējo muižnieku intereses.
1889.gada 9.jūlija likums ,,Par tiesu reformu Baltijas guberņās" noteica, ka Krievijas impērijas tiesu nolēmumi (noteikumi) tiek piemēroti ari Baltijas guberņas. Līdz ar to Baltijas vecās feodālās tiesas (zemes tiesas, maģistrāti u.c.) tika nomainītas ar buržuāziska rakstura Krievijas impērijas tiesām - miertiesas, miertiesnešu sapulces - apelācijas instances, kā augstākās tiesas -darbojās apgabaltiesas, kas izsprieda svarīgākās civillietas un krimināllietas. Līdz ar tiesu reformu Baltijas guberņās stājās spēkā arī Krievijas impērijas, prokuratūras un advokatūras noteikumi. Baltijas dzimtbūtniecisko tiesu paliekas pēc 1889.gada reformām vēl saglabājās pagasta tiesu organizācijā.
1889.gada 9.jūlija pagaidu noteikumi ,,Par zemnieku iestāžu sastāva un kompetences grozīšanu" noteica, ka Baltijas guberņās jāieceļ komisāri zemnieku lielās. Šo amatpersonu uzdevums bija uzraudzīt pagasta sabiedrisko pārvaldi un pārvaldīt lai pagastos pareizi piemēro likumus un nekārto zemnieku agrārās lielas.
1877.gada 26.mana likums ,,Par Krievijas 1870.gada pilsētu nolikuma piemērošanu Baltijas guberņās" paredzēja Baltijas novada pilsētās vēlētu pilsētas domi, kura savukārt ievēlēja izpildu orgānu- pilsētas valdi, pirms tam uz Baltijas guberņām šie noteikumi neattiecās, sakarā ar vietējo vācu birģeru kārtas privilēģijām. Tāpat tika izveidotas katrā pilsētā pārvaldes. Pakāpeniski tika sašaurinātas Baltijas vācu briģeru privilēģijas, kā sakarā domēs pakāpeniski pieauga arī krievu, latviešu un citu tautību lielburžuāzijas pārstāvju skaits. Šīs arī bija galvenās reformas, kas tika īstenotas saistībā ar pārvaldi un tiesu sistēmu Baltijas guberņās I9.gs. pēdējā ceturksnī.
2.Latvijas valsts un tiesību vēstures avotu raksturojums.
Pētīšanas (vēstures) avoti -līdzekļi Latvijas valsts tiesību vēstures pētīšanā, kuri satur jutekliski uztveramu informāciju par to (var Ieraudzīt, aptaustīt, dzirdēt).Zinātniskajā literatūrā viens no klasifikācijas variantiem - dalījumi tiešajos un netiešajos avotos. Tiešie avoti - tādi, kuru izdošanas mērķis bijis radīt tiesību normu - vispār obligātu un vispārinātu uzvedības noteikumu, vai saistīti ar tiesību normu pielietošanu dzīvē (seni likumi, tiesību grāmatas).Netieši avoti - pastarpināti, netieši sniedz informāciju par tiesisko dzīvi pagātnē. Avotu izmantošanā ir nepieciešama avotu kritika, avota info patiesuma novērtēšana tāpēc, ka var būt kļūdas pārrakstot, jānoskaidro lietotu vārdu nozīme, rakstīta vēstures avota autoru politiskās simpātijas. Netiešie avoti: lietiskie un rakstītie. Rakstītie: Lat. Indriķa hronika, I2.-I3.gs. rakstītie avoti, Atskaņa hronika, Baltazara Rusova Līv. hronika, periodiskie izdevumi, ceļojumu apraksti, kalendāri, zinātniskā literatūra (mācību grāmatas, monogrāfijas, raksti). Sākot ar I9.gs., Latvijas zinātnieki veidoja 3 modeļus Iiteratūrā: baltvācu, pilsoniskais vēstures izpētes modelis (ar lat.nac. veidošanos), marksistiskais. Tiesību avoti vēsturiski iedalāmi 3 grupās: pieradumi (paražas), tiesu precedenti (pieredze vai prakse), normatīvie akti. Paražu tiesību avoti Latvijas teritorijā tiešā (autentiskā) veidā, jo rakstības trūkuma dēļ vispār neeksistē. Par tām var spriest tikai netieši pēc ļoti neskaidriem un grūti datējamiem juridiskās folkloras materiāliem, kuros atrodami tautas apziņā daudzus gadus simteņus saglabājušies šo tiesību elementi. Dažas paražu tiesību normas ir minētas vācu iebrukuma laikā rakstītajās hronikās, tāpāt miera padošanas līgumi, tautas dziesmas un sakāmvārdi u.c. Tiesiskā apziņa senajiem latviešiem, tāpat kā citām kontinentālajām tautām Eiropas, tiesību jēdzienā valodnieki ietvēra arī taisnīguma ideju, tātad juridiskās un ētiskās normas nebija šķirtas. Īpašuma, mantošanas, ģimenes, saistību tiesību un krimināltiesību elementi paražu tiesības izdalāmi mākslīgi, iezīmju labākai izpratnei. Pats vārds tiesības kā juridisks termins latviešu valodā tiek lietots tikai kopa pagājušā gadsimta otrās puses. Tiesu precedenti, t.i. tiesu prakse tajos gadījumos, kad konkrētais strīds ir līdzīgs ar citu situāciju, kura jau ir noregulēta ar likumu. Tiesu precedentu Latvijas valsts vēsture nav mazums, tāpēc tie tiek izmantoti kā tiesību avoti , jo to ir izdevusi attiecīga valsts institūcija.…
