Valsts loma tirgus ekonomikā, fiskālā politika, budžeta deficīts un valsts parāds

Vislielākās pretrunas starp abām teorijām ir tādas, ka keinsisma piekritēji uzskata, ka, lai nodrošinātu makroekonomisko līdzsvaru, valstij ir jāveic dažādi aktīvi pasākumi, kā rezultātā tiek stimulēts koppieprasījums, valsts galvenais uzdevums ir sekmēt IKP pieaugumu, bet monetārisma piekritēji uzskata, ka tirgus „neredzamā roka” nodrošina makroekonomisko līdzsvaru, ka nav nepieciešama valsts iejaukšanās. Tātad līdzsvara nodrošināšanai ir jāstimulē piedāvājums, regulējot naudas masu apgrozībā. Pēc monetāristu uzskatiem, mainīga monetārā politika rada lielāku ekonomisko nestabilitāti nekā stingrā monetārā politika.1
Fiskālās politikas definīcija un fiskālās politikas veidi.
Fiskālā politika ir ekonomiska politika, kas nosaka valsts budžeta ieņēmumus un izdevumus un tos izmanto makroekonomiskā līdzsvara nostabilizēšanai. Viens no fiskālās ekonomikas galvenajiem uzdevumiem ir veicināt investīcijas, uzņēmējdarbību, ierobežot bezdarbu u.c. ir trīs galvenie valsts darbības virzieni, kas jānodrošina: ekonomikas stabilitāte, efektivitāte, sociālais taisnīgums. Tiešā tirgus regulēšana veicama ar valsts kases asignējumiem, netiešo regulēšanu veic ar budžeta ieņēmumu daļu, ar tās nodokļiem un muitas tarifiem.
Izšķir divus fiskālās politikas veidus: diskrecionārā un nediskrecionārā fiskālā politika. Diskrecionārā fiskālā politika ir apzināta manipulēšana ar valsts izdevumiem un nodokļiem, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, piemēram, mainītu nacionālās ražošanas reālo apjomu, palielinātu nodarbinātību, kontrolētu inflācijas tempu.…