Valsts institūcijas

Konstitūcijām ir divas nozīmes. Tas ir, vispirms, valsts valdības aprakstīšanas un jēdziena un funkciju attēlošanas nodrošināšana, kā arī galveno institūciju un to funkcijas aprakstīšana. Otrkārt, konstitūcijas ir demokrātiskās valsts bāze. Konstitūcionālisma ideja ir ļoti saistīta ar liberālajiem valdībām un tieksmēm, valsts neko nevar izdarīt lai konstitūcijas nekļūtu par nedemokrātiskajiem vai arī autoritārajiem. Ja runāt par komunistiskajiem valstīm tad, šinī gadījumā konstitūcijas ir viennozīmīgi illiberālās.
Konstitūciju galvenās funkcijas ir:
Atnest stabilitāti, pareģotību un kārtību valsts valdības darbībā;
Nostiprināt galvenos “uzvedības noteikumus” valstī, tādejādi stabilizējot valsts un sabiedrības attiecības;
Konstitūcijas ir vajadzīgas arī lai “parvaldīt” pašu valsts valdību.
Ilgu laiku pagatnē konstitūcija lomu izpildīja reliģiskās ideoloģijas, tādas kā Shari ideoloģija Islamiskās valstīs, Ma’ata ideoloģija Eģiptē un t.t. šīs ideoloģijas vai arī kādas reliģiskas principu ievērošana it kā kontrolēja valsts valdību un nelauja valdības pārstāvjiem rīkoties pilnīgi pēc saviem uzskatiem.
Konstitūcija var būt klasificēta dažādos veidos:
Pēc konstitūcijas formas un to noteikumu statusa (vai tie ir rakstītas vai arī nerakstītas; kā arī kodificētas konstitūcijas un nekodificētas konstitūcijas). Pārsvarā konstitūcija valstī ir viens rakstītajs dokuments. Piemēri: Spānija,Vācija, arī Latvija. Tomēr dažās valsts (tādās kā Lielbritānija, Jaunzelande, Izraēla) konstitūcijas sastāv no rakstīta dokumenta daudziem tiesu precedentiem un nerakstītām paražām. Nerakstītas konstitūcijas pastāv diezgan reti. Ka piemēri ir jānorada Rum,ānijas konstitūciju pēc 1989. gada sacelšanas.…