1. Proporcionālā vēlēšanu sistēma un tās iezīmes. Vēlēšanu tiesību konsitucionālie principi Satversmē un to statuss.
Proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vēsturiski jaunākā vēlēšanu sistēma blakus mažoritārajai (kas bija spēkā lielākajā daļā pasaules valstu līdz 19.gs. beigām, kā arī pastāv vēl mūsdienās, piem. ASV). Proporcionālas vēlēšanu sistēmas pamatā ir likta ideja par politisko spēku proporcionālās pārstāvniecības nepieciešamību. Saskaņā ar šo proporcionālā vēlēšanu sistēmā katra politiskā partija (vēlētāju saraksts) iegūst tādu deputātu mandātu skaitu, kurš ir proporcionāls par šo partiju (sarakstu) nobalsojušo vēlētāju skaitam. Saeimas vēlēšanām Latvija sadalāma piecos vēlēšanu apgabalos: Rīga, Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale. No katra vēlēšanu apgabala ievēlējams noteikts skaits deputātu, ko nosaka proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam. Latvijas vēlētājus ārvalstīs pieskaita Rīgas vēlēšanu apgabalam. Proporcionālā vēlēšanu sistēma garantē arī nelielu politisko spēku iespēju gūt pārstāvniecību parlamentā.
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas trūkums – parlaments ir partejiski sadrumstalots daudzās grupās un tādējādi tas traucē lemtspējīgas valdības izveidē. Tieši tāpēc proporcionālo vēlēšanu sistēmu ierobežo ar procentuālu barjeru, proti, daudzās valstīs deputātu mandātu sadalē netiek pielaistas partijas (saraksti), ja par tām nav nodots noteikts procents vēlētāju balsu. LR tas ir 5 procenti.
Galvenās proporcionālās vēlēšanu sistēmas iezīmes:
1. Vēlētāju balsis dala proporcionāli ievēlamo deputātu skaitam.
2. Aiz lietderības apsvērumiem (lai parlamenta sastāvs nebūtu pārāk sadrumstalots un varētu nodrošināt maksimāli stabilas valdības izveidošanu) var noteikt procentuālu barjeru, kuru nepārsniegušie kandidātu saraksti netiek pielaisti mandātu sadalē.
3. Kandidātu sarakstus var iesniegt tikai politiskās partijas un politiskās apvienības.
4. Atsevišķās valstīs, t.sk. Latvijā, proporcionālā vēlēšanu sistēma pieļauj grozāmus kandidātu sarakstus, t.i. vēlētājs, nododot savu balsi par noteiktu kandidātu sarakstu, ir tiesīgs izteikt savu atbalstu (pieliekot krustiņu) vai noraidījumu (izsvītrojot) atsevišķiem šī saraksta kandidātiem.
5. Lai realizētu proporcionālo vēlēšanu sistēmu, ir izstrādātas matemātiskas metodes, ar kuru palīdzību tiek noteikts katram ievēlētam kandidātu sarakstam pienākošos mandātu skaits (Hēra metode, Senlāga metode). Hēra metode tika izmantota pirmskara Latvijā, šodien Saeimas vēlēšanu rezultātu aprēķināšanā tiek izmantota Senlāga metode.
Vēlēšanu tiesību konstitucionālie principi Satversmē
Latvijā Saeimas vēlēšanu kārtību nosaka Satversme un Saeimas vēlēšanu likums. Satversmes 6.pants nosaka, ka Saeimas vēlēšanas ir vispārīgas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas. Līdz ar to vēlēšanām ir raksturīgi sekojošie pamatprincipi:
1) Vispārīguma princips –Jēdziens "vispārējas vēlēšanas" paredz ikvienas personas tiesības vēlēt (aktīvās vēlēšanu tiesības) un tikt ievēlētai (pasīvās vēlēšanu tiesības). Taču vispārējo vēlēšanu principu nevar tulkot tikai gramatiski - kā pilnīgi visu pilsoņu tiesības piedalīties vēlēšanās. Ikvienam ir tiesības vēlēt un tikt ievēlētam, tomēr šīs tiesības var tikt ierobežotas. Šis princips prezumē visas tautas piedalīšanos vēlēšanās, tādā veidā tautai nodot daļu savas suverenitātes tautas vēlētiem pārstāvjiem. Principa adresāts ir nevis pilsonis, bet visa tauta. Taču ar to nav jāsaprot visu valsts iedzīvotāju tiesības piedalīties vēlēšanās, proti, likumos tiek noteikti cenzi vēlēt tiesīgajām personām. Pastāv publiskie cenzi (pilsonība, dzīvesvieta, citās valstīs – vīriešu un sieviešu diferenciācija) un individuālie cenzi (pilsonība, pilngadība, rīcības spēja u.c.). Latvijā ir arī politiski cenzi attiecībā uz pasīvajām vēlēšanu tiesībām (tiesībām tikt ievēlētam).
…
