Mūsdienās arodveselības modelis sevī ietver 3 jēdzienus: darbs, veselība, organizācija. Tas nozīmē risināt jautājumus par attiecībām starp indivīda veselību un vidi, kurā cilvēks strādā.
Jauna vadlīnija arodveselībā ir Ētikas kodekss, kura centrā likta cieņa pret cilvēku un informativitāte, kas lielā mērā paaugstina darbspējas un dzīves kvalitāti.
Pasaules Veselības organizācijas (PVO) un Starptautiskās darba organizācijas (SDO) izvirzītie ieteikumi arodveselības jomā (1977), ietver sekojošus galvenos principus:
aizsardzība un prevencija - strādnieku nodrošināšana pret kaitīgiem un bīstamiem riska faktoriem;
adaptācija – darba un darba vides pielāgošana strādājošo spējām;
veselības un sociālās labklājības veicināšana – strādājošo fizisko un garīgo spēju attīstība; aroda negadījumu, arodslimību un ar darbu saistīto slimību izpausmju un seku mazināšana, veicot nepieciešamo ārstēšanu un rehabilitāciju, kā arī nodrošinot sociālās garantijas;
vispārējā primārā veselības aprūpe.
Strādājošā fizisko, emocionālo un sociālo labklājību nodrošina vairāki faktori: ģenētiskā predispozīcija, dzīvesveids, uzturs, sociāli ekonomiskais stāvoklis, pieeja piemērotai veselības aprūpei, darba un apkārtējā vide. Lai darba vide būtu droša, stimulējoša un attīstoša, nozīme ir arī ētisko normu ievērošanai attiecībā pret katru strādājošo, respektējot viņu un tam uzticoties.
Cilvēks, dzīvojot un darbojoties ārpus darba vides, arī tiek pakļauts bīstamām situācijām, kaitīgo faktoru ietekmēm: epidēmiju uzliesmojumi, gaisa piesārņojums u.tml. Videi var būt kumulatīva (piesārņojumu u.c. faktoru uzkrāšanās) rakstura iedarbība vai arī sinerģētiska (nelabvēlīgos darba vides faktorus pastiprinoša) iedarbība, kas kopumā ietekmē strādājošo veselību. Daudzās situācijās faktoru kombinācija var būt stipri atšķirīga vai rada sliktāku ietekmi uz veselību nekā pakļautība katra faktora iedarbībai atsevišķi.…