Valodniecības vēsture

Valodniecības vēsture rāda, ka zinātnes progresu nosaka evolucionējošās sabiedrības dažādās vajadzības, ka valodniecība nevar attīstīties atrauti no citām zinātnēm.

Valodniecības vēsture rāda, kā uzkrājušās zināšanas par valodu vispār un par atsevišķām valodām, kā attīstījusies šās zinātnes iekšējā loģika, kā padziļinājusies valodniecības teorija un pilnveidojusies valodniecības analīzes metodika, kā notikusi vispusīgākā valodas pētīšana un paplašinājusies valodniecisko zināšanu lietošana dažādās darbības sfērās.

Zinātne balstās uz cilvēces uzkrāto zināšanu objektīvo saturu.

Valodniecības vēsturē var izdalīt piecus posmus:
1)no senās filoloģijas līdz XVIII gs. valodniecībai;
2)salīdzināmi vēsturiskās valodniecības un valodas filoloģijas rašanās (XVIII gs. beigas – XIX gs. sākums);
3)loģiskā un psiholoģiskā valodniecība (XIX gs. vidus);
4)jaungramatisms un valodas socioloģija (XIX gs. pēdējā trešdaļa – XX gs. sākums);
5)mūsdienu valodniecība un strukturālisms (XX gs. 30. gadi – mūsdienas).

No senās filoloģijas līdz XVIII gs. valodniecībai.
Šis posms ir visspilgtākais; valodnieciskās zināšanas uzkrājas lēnām un pakāpeniski. Šo posmu iedala trīs periodos:
klasiskās senatnes filoloģija,
viduslaiki un renesanses laikmeta valodniecība,
XVII – XVIII gs. valodniecība.…