1965. gadā izdotajā rakstu krājumā ir apskatīti dažādi ar latviešu valodas kultūru, tās attīstību un normām saistīti jautājumi, arī lituānismi latviešu valodā. Lituānismi jeb aizguvumi no lietuviešu valodas –otras dzīvās baltu valodas- latviešu literārajā valodā (kā runā tā rakstos) ienākuši, pirmkārt, no latviešu izloksnēm, otrkārt, tos apzinīgi pārņemot tieši no pašas lietuviešu valodas. No veciem mantotiem baltiskas cilmes vārdiem tie atšķiras ar šādām fonētiskām īpatnībām:
1)ķ, ģ latvisko c, dz vietā (palatālu patskaņu un divskaņu priekšā un no savienojuma kj, gj, piem., ķirmis, mēģināt);
2)č, dž, latvisko š, ž (no tj, dj) vietā (piem., latvisko izlokšņu lituānisms dvirači- “rati ar diviem riteņiem” no liet. Dviračai, sādža, sal. liet. žemaišu sodžia.);
3) š, ž tur, kur latviešu valodā būtu gaidāms s, z (sal. latv. izlokšņu lituānismu šekums un īsti latvisko formu sekums, lituānismu žibēt un īsti latvisko zibēt);
4) ar saglabātiem tautosillabiskajiem savienojumiem an, en, in, un (latvisko o [uo], ie, ī, ū vietā; piemēram, tālāk minētais ģente)
Dzīvajā tautas valodā aizguvumi no lietuviešu valodas jeb lituānismi nav visur ieviesušies vienādā mērā. Lielākā daudzumā lietuviskas cilmes vārdi satopami Lietuvas pierobežas un vispār Latvijas dienvidu daļas izloksnēs (dienvidu Kurzemē, Zemgalē un dienvidu Latgalē). Lituānismu izplatība latviešu izloksnēs lielā mērā nosaka atbilstošo lietuviešu valodas formu izplatība Lietuvas teritorijā; tie dažreiz nes sev līdzi arī noteiktas lietviešu valodas izlokšņu īpatnības: dienvidrietumos -žemaišu, dienvidaustrumos- augštaišu. Arī viens otrs aizguvums no slāvu vai ģermāņu valodām latviešu pierobežas izloksnēs ir ieviesies (vai varēja būt ieviesies) ar lietuviešu valodas izlokšņu starpniecību.
…
