Valodas filosofiskais diskurss

Kopš brīža, kad arvien vairāk filozofija tika sasaistīta ar realitātes lingvistisko reprezentāciju, saikne starp filozofiju un lingvistiku ir kļuvusi arvien ciešāka. Izsakot teoriju, filozofi ar nelielām lingvistikas zināšanām var uzrakstīt sintaksi tām valodām, kuras viņi vēlas lietot; un lingvisti var lietot filozofiskos principus, lai atrisinātu ar nozīmi un sintaksi saistītās problēmas. Šī stingrā saikne var tikt izmantota izdevīgi abām pusēm.
Vēl nesenā pagātnē filozofi aktīvi risināja jautājumu par valodas precizitāti un meklēja iespēju izveidot sistēmu, kurā par nozīmi var runāt, nebaidoties iekrist cirkulārā vai metafiziskā slazdā. Divas galvenās pieejas šim jautājumam radās 20. gadsimta zinātniskajās aprindās – loģiskais empīrisms un parastā valodas teorija. Loģiskais empīrisms, zināms arī kā loģiskais pozitīvisms, cenšas izveidot valodu, kura sastāv no simboliem, kuri ir precīzi kombinēti saskaņā ar specifiskiem noteikumiem; tas izslēdz filozofiskās konvolūcijas, kuras rodas no neprecīzi un neskaidri sakārtotas valodas lietošanas . Savukārt, parastā valodas teorija uzsver, ka šīs filozofiskās problēmas rodas, kad valoda tiek lietota nepiemēroti; valoda pati par sevi ir pilnīgi pieņemama un var tikt viegli pielietota abstraktu un filozofisku jēdzienu skaidrošanā bez nevajadzīgu izmaiņu izdarīšanas, ja vien tā tiek piemēroti lietota un interpretēta.
…