Nikolo Makaveli.(1469-1527) bija viens no Renesanses laikmeta humānistiem, proti, viņš bija vēstures un politikas rakstnieks. Šīs cilvēks kļuva pazīstams ar saviem darbiem kā „Valdnieks” (the Prince) un „Sarunas” (The Discourses).Abi darbi atspoguļoja attiecības starp valdnieku un padotajiem, kā arī atklāja konstitūcijas attīstību, sabiedrības saglabāšanas veidu. Ir jāuzsver, ka Makavelli savu oriģinalitāti sasniedza, attiecinot vēsturiskās zināšanas uz politisko rīcību.
Makaveli uzskatīja, ka politikā ir nepieciešama vieta ļaunumam, kas palīdz sasniedz valsts centrālo mērķi, proti, stabilu, drošu valsti, taču ir jāuzsver, ka cilvēces ļaunumam ir jāatspoguļojas vienīgi politikas robežās. Makavelli atbalstīja ļaunumu valsts kārtības saglabāšanas labad un to attaisnoja tikai politika, kā arī visi uzskati, sirdsapziņas kritēriji, kuri tiek attiecināti uz privāto dzīvi neder sabiedriskajā dzīvē. Tātad, valsts valdnieks, kurš valdīšanā izmanto savas privātās dzīves kritērijus, nodara lielu postu pašai valstij, tāpēc valdniekam ir jāprot būt tik varenam, lai pratu nebūt labam, līdz ar to saglabājot valsts kārtību. Makaveli uzsver, ka esot cēlsirdīgam, cilvēks zaudē varu īstenot cēlsirdību, rezultātā cēlsirdība novājinās, kas ir postoši valstij. Tātad, Makaveli uzskata, ka, kas ir labi privātā dzīvē, tas ir postoši sabiedriskajā, postoši pašai valstij. Taču īsts cilvēka labums parādās vienīgi, ja viņš dzīvo labi pārvaldītā valstī, savukārt valsts ir labi pārvaldīta, ja politikā ir vieta ļaunumam.
Makavaeli nosodīja kristietību ;par cilvēces novirzīšanos no politiskiem apsvērumiem, uzskatīdams, ka cilvēka rīcību nosaka ne tikai dievišķais, bet arī viņa lēmumi, tāpēc uzskatīja par pareizu noteikt brīvās izvēles robežas un izvērst nepieciešamības nozīmi. Ir jāuzsver arī tas, ka Makaveli atšķīrās no renesanses domātājiem ar to , ka bija par reliģisko un politisko institūciju savienošanu, tas ir, reliģijas iekļaušanu politikā.…
