Valdnieks un pavalstnieki, politiskā doma renesanses laikmetā, angļu politikas teorija 17.-18.gs.

Idejai par kontraktu vai vienošanos ir bijusi galvenā loma rietumu pasaules politiskajā domāšanā divu galveno periodu laikā. Pirmajā periodā, agrajā modernajā dabiski zemās domāšanas laikmetā, kontrakta ideja kalpoja kā galvenais intelektuālais mehānisms, lai analizētu politisko pienākumu, saistību pamatus, iespējas un ierobežojumus. Subjekta pienākums ir pakļauties politiskās sabiedrības likumdošanas orgāniem, kuriem tie pieder. Otrajā periodā (Amerikas politiskās filozofijas pēdējās trīs desmitgades) kontrakts kalpoja taisnības standarta analizēšanai sociālās piederības izmaksu un labumu sadalījumā. Tiltu starp abiem periodiem 18.gs. izveidoja vācu filozofs Imanuels Kants. Bez iepriekšminētajiem periodiem viduslaiku Eiropā pastāvēja kultūras un sociālais mantojums. Mantojuma sociālo elementu sagādāja Eiropas feodālisma hierarhiālās attiecības un viņām raksturīgais uzsvars uz uzticamības sociālo tikumu. Ideja par pakļāvīgu politisko autoritāti un kontrakta vai vienošanās ekonomisko sadali normatīvajos kritērijos ir vēsturiski svarīgs intelektuāls projekts.
Ideja par kontraktu vai vienošanos tiek attiecināta uz sabiedrību un politiku divos dažādos veidos: kategoriski un hipotētiski. Kategorisko veidu pielieto, lai nodrošinātu vēsturisku paskaidrojumu par cilvēku sociālo attiecību eksistenci un piedāvātu analīzi par šo attiecību raksturu.…