Apskata: molekulārā līmenī (DNS dubultošanās)
šūnas līmenī (obligāts dzīvības uzturēšanai)
organisma līmenī (saglabāt sugas eksistenci dabā)
Vairošanās šūnu līmenī.
Izšķir 3 vairošanās veidus: amitoze, mitoze, mejoze.
Amitoze jeb tiešā šūnu dalīšanās, dalās bez redzamām daļām kodolā. Nepilnvērtīgs šūnu dalīšanās veids. Meitšūnu saņem uz ½ mazāk iedzimtības matreāla nekā mātšūna, tāpēc nav spējīga atkārtoti dalīties. Piemēram, šūnas dīgļa apvalkos. Diemžēl šādi dalās arī aknu šūnas.
Mitoze jeb netiešā šūnu dalīšanās. Pirms mātšūnas dalīšanās notiek ģenētiskā matrāla dubultošana, tāpēc meitšūna ir identisks mātšūnas hromosomu skaits. Vispopulārākais šūnu dalīšanās veids. Šūnas ciklā, kurā nav pārāvuma, ir 2 periodi: interfāze un mitoze. Interfāzē ir 4 posmi: 1. Šūna aug (sasniedz mātšūnas izmērus). 2. Pilda savu f-ju. 3. Kad mātšūna savu f-ju tūlīt nespēs pildīt, notiek gatavošanās mitozei, notiek DNS dubultošana. 4. Mātšūna sadalās 2 meitšūnās. Mitozes 4 fāzes: profāze, metafāze, anafāze, telofāze. Profāze. Vidēji ilgst ½ stundu. Šajā fāzē kondensējas kodola hromatīns, izveidojas hromosomas, bet paliek savstarpēji saistīti ar o/v pavedieniem. Sauc par dalīšanās vārpstu. Šūnas organoīdi aizvirzās uz poliem, lai atbrīvotu šūnas ekvatoru. Profāze beidzas, kad izšķīst šūnapvalks, izkļūst hromosomas. Metafāze. Ilgst 3 min, kuru laikā hromosomas nostājas šūnas ekvatorā stingi noteiktā secībā. Hromosomas piestiprinās ar centrālo iežmaugu, dalīšanās vārpsta o/v pavedieniem. Piebilde. Šajā fāzē ir iespējams izpētīt hromosomu skaitu, formu, izmērus u.t.t. Anafāze. Dalīšanās vārpsta o/v pavedieni kontrahējas (saīsinās) un atvirza uz šūnas poliem hromosomu pusītes – hromatīdas. Šūnas polos centriolas dalās un izveidojas par centrosomām. Telofāze. Sāk formēties kodols, jo dekonsējas hromosomas par hromatīnu. Izveidojas kodoliņš un tā apvalks (tad ir gatavs). Dalīšanās vārpsts izzūd un koncentrējas centrosomas tuvumā. Rodas iežmogas. Dalās citoplazma. Dzīvnieku šūnām rodas iežmaugas, augu šūnās – dalīšanās plātnīte.
Mejoze ir šūnu vairošanās veids, kuru novēro tikai dzimumšūnām. Process notiek šūnas nobriešanas periodā. Bioloģiskā nozīme. Mejozes rezultātā meitšūnas saņem uz ½ mazāk hromosomas nekā mātšūnām. Apaugļošanās rezultātā zigotas no jauna atgūst pilnu hromosomu skaitu. Zigota satur gan tēva, gan mātes ģenētisko informāciju 1:1.
Dzimumvairošanās.
Realizējas ar dzimumšūnām(gametas), ir 2 veidu gametas: sievišķās(olšūnas) un vīrišķās (spermiji, spermatozoīdi). Šķirta dzimuma organismā veidojas tikai 1 veida gametas. Hermafrodītisms – ja vienā organismā veidojas abu veidu gametas.
Spermatozoīdi ir vīrišķās dzimumšūnas, kas veidojas vīrišķajos dzimuma orgānos – sēkliniekos. Procesu sauc par spermatoģenēzi. Tai izšķir 4 periodus: 1) Vairošanās periods(primārā dzimumšūna mitotiski vairojas). 2) augšanas periods (meitšūnā sasniedz mātšunas izmērus, ir dubultots ģenētiskais matreāls). 3) Nogatavošanās periods (divkārši daloties(mejoze) izveidojas 4 meitšūnas – spermotīdi, kuri satur uz ½ mazāk nekā primārā mātšuna) 4) Formēšanās periods (izveidojas fizioloģiski apaugļot spējīga vīrišķā dzimumšūna – spermatozoīds. Šī ģenēze ilgst aptuveni 92 dienas, sākas vīriešu pubertātes laikā un līdz dzīves beigām(regulē hormoni). Spermatoģenēzi ietekmē iekšējie un ārējie faktori. Iekšējie ir iedzimtība (var būt traucējumi formēšanas periodā vai mejozē un mitozē). Ārējie ir ķīmiski, fizikālie(starojums, alkoholisms, narkotiskās vielas).
…
