Tas ir ļoti nozīmīgs faktors, tā kā pastāv būtiskas atšķirības starp vieglu un rupju neuzmanību, kā arī pastāv būtiska atšķirība zaudējuma atlīdzības noteikšanā. 1645. pants atklāj, kāda ir cilvēka rīcība rupjas neuzmanības rezultātā - neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi. Pie tam būtiski atzīmēt, ka likums paredz, ka zaudējumu atlīdzības un citu civiltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam. K. Torgāns komentāros atzīmē, ka rūpes par paša lietām un darīšanām ir būtisks kritērijs, pēc kura tiek noteikta neuzmanības pakāpe, jo rūpes par savām lietām ir mēraukla, pēc kuras tiek vērtētas rūpes par svešām lietām. Par vieglu neuzmanību likums atzīst tās rūpības un čaklības trūkumu, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. Pastāv gadījumi, kuros neuzmanība nav atzīstama par vainu, tā, piemēram, likums paredz, ka neuzmanība nepārvaramas varas dēļ, nav atzīstama par vainu.
K. Torgāns mācību grāmatā „Saistību tiesības 1. daļa” aizskar šo tēmu arī vēsturiskajā aspektā . Darba autorei likās interesanti, ka vainas pakāpe ne vienmēr ir pastāvējusi. K. Torgāns raksta, ka cilvēku sabiedrības veidošanās sākumposmos dominēja atbildība par nodarījuma faktu, nepētot vainu, tātad nepastāvēja dažādas vainas pakāpes, līdz ar to netika meklēta vainas esamība vai neesamība. Par katru nodarījumu persona bija atbildīga un nereti izcieta sodu vai maksāja zaudējuma atlīdzību. Protams, ar laiku situācija mainījās un cilvēce atteicās no tik primitīvām atbildības konstatēšanas formām. Parādījās vainas koncepcija, kas savu triumfu vēroja 19. gs.
Tātad, persona ne vienmēr var būt vainojama, izdarot kādu neatļautu darbību jeb tiesību aizskārumu. Ir būtiski saprast, kas ir neatļauta darbība un vēl būtiskāk izprast, kad persona to ir darījusi ļaunā nolūkā vai neuzmanības dēļ.
…
